(I e r a k s t a    m u z i k ā l a i s   f o n s)

(epizodes)

- Es gaidīju, kad Tu beidzot atšķirsi šo lappusi. Zini - Tu esi mana māsa.
- Ko tu saki...?! Es neesmu tik maziņa, lai ticētu kam tādam... man ir jau astoņi gadi!
- Es Tevi te gaidu. Tas ir vienīgais veids, kā varēju ļaut Tev mani sastapt.
- Tev ir ļoti garš rādītājpirksts. Vai tur lejā ir kaut kas, uz ko Tu norādi?
- Skaties man sejā, skaties man sejā, skaties man sejā...!
*
- Meitiņ, tev tik ļoti patīk tā glezna? Tu jau atkal ņem ?Luvras? albumu un vienmēr uzšķir šajā lappusē.
- Jā, mamm, es... (Tu esi mans noslēpums, noslēpums, noslēpums!)
- Gan tu kādreiz aizbrauksi uz Parīzi un pati apskatīsi to muzejā!
- ......
*
- Kā tas var būt, nu pasaki, Tu esi gudrs. Es Tevi jūtu tik tuvu, bet man neliekas, ka es būtu dzīvojusi arī tajos laikos...
- Kādos laikos? Es esmu te un tagad. Un es nedomāju šai grāmatā, protams.
- Par ko Tu domāji tai brīdī, kad viņš Tevi gleznoja?
- Par skaņām. Vakar man alejā pagāja garām kāda sieviete, un es dzirdēju viņas smieklus...
- Vakar?
*
- Es šodien esmu priecīga!
- Pastāsti, princesīt.:) Es klausīšos, cik ilgi vien gribi.
- Skolā bija ātrlasīšanas konkurss, stāstiņš bija par Ļeņinu, un es izlasīju minūtē visvairāk vārdu no visiem, un tad vēl mēs esam salabušas ar Santu, un kad nācu no skolas, man visu ceļu sekoja kaķītis!
- Es lepojos ar Tevi. Kas ir ļeņins?
- Ļeņins mīlēja bērnus!
*
- Es tikko redzēju, kā pakustinājās cimds, kuru Tu turi rokā!
- Gribi, lai es to nometu?;) Māšelīt, Tev vienkārši acis piekusušas. Nu jau gandrīz stundu skaties...
- Vai Tu arī pašlaik mani redzi?
- Protams. Es šobrīd stāvu, pārliecies pāri kāpņu margām, un vēroju, kā sarodas viesi... apģērbs man cits, cimdu rokā nav, un mana delna sajūt zem sevis zīdaini mīkstas suņa ausis... tas uzticīgi sēž man pie kājām, es jūtu viņa tuvā sāna siltumu...
- Bet es, kur tur es?!
- Es Tev to stāstu.:)
------------------------------------
Renesanses laika mākslinieks Ticiāns (Ticiāno Večellio, 1487/90-1576). Glezna ?Vīrs ar cimdiem? (gleznots ap 1523-1524). Nezināma, jauna vīrieša portrets - domājams, kāds jauns Venēcijas aristokrāts.
Es nezinu, kas toreiz ar mani notika, kad es astoņu gadu vecumā pirmoreiz atvēru to ?Luvras? albumu.
Gada garumā domās bieži risināju dialogus un izjutu pastāvīgu, pārlaicīgu tuvību un kontaktu ar man svešu (?) sen mirušu cilvēku, saņemot dīvainu lādiņu no gleznas fotogrāfijas kādā grāmatā, kurā es mēdzu vērties bieži un ilgi. Droši vien es toreiz to visu izfantazēju, lai kompensētu to, kā man trūka.:) Man vienmēr ļoti bija gribējies vecāko brāli (esmu vienīgais bērns). Varbūt brālīša teksti nebija gluži tādi, kā tos rakstu tagad ar 44gadīgās māsas roku - toreiz taču visas replikas dzima manā astoņus gadus vecajā galviņā. Taču  s a j ū t a  bija kā runājot ar vecāku un gudrāku "lielo brāli". 
Tad mēs pārvācāmies, un jaunajā vidē radās draugi ar laikmetīgu, aprijošu esību, brīnuma sajūta izplēnēja, taču palika atmiņas par to.
Vai mēs atceramies savas bērnības fantāzijas? Vai saprotam savus bērnus, ja viņi sarunājas ar "tukšumu"?
Vai, pieaugušiem būdamiem, mums izdodas sabalansēt cilvēka dabisko tieksmi pasapņot - ar neieslīgšanu citpasaulē kā atkarību, kad tā traucē realitātē kalnus gāzt? Vai tomēr šī brīnumzeme var kalpot par atelpas glābšanas riņķi dzīves brīžos (periodos), kad nelaimju kalni sašķaidījuši mūs pašus?
-------------------------------
Brīnumvalstība, pār kuru nav varas Laikam.
Jauku vakaru Tev, brālīt!:)