forele: :))))))))))))

forele: :)) Kad pirmo reizi sen sen šito lasīju, man bija tieši kā jojo saka - drebuli uzrāva. Lasīju aiztuētu elpu cauri Gitandžali un Dārznieku, un arvien vairāk pārņēma tuvības sajūta, dzejnieks brīnišķīgi runā taisni no sirds uz sirdi, likās, katru dzejoli tieši man tieši lasīšanas brīdī saka, mīļi acīs veroties... Un tad, jau pārviļņojusies, atvēru Dārznieka pēdējo lappusi, un augstāk redzamais ir šī dzejoļu krājuma pēdējais dzejolis... Nudien tad trīsēju un apraudājos..:)
Tādi ir dižgari. Nevis vienkārši lepni plūdina ap sevi sava talanta augļu viļņus plašiem lokiem, sak, barojieties, kam tīk, bet gan rada miljoniem stīgu, kas tieši savieno sirdis - gan Autora un viņa lasītāju, gan arī, protams, pašu lasītāju sirdis savstarpēji, kaut tikai šai vienā konkrētajā vibrācijā...:)))