Kad dzīve piespēlē citronus, dažreiz izdodas tikt pie ņammīgas limonādes. Trešā diena ar saaukstēšanos, kad sākotnējā vilšanās par situāciju ir pārtapusi pateicībā. Uzdāvināju sev atteikšanos no visiem darbiem, pienākumiem un ļaujos sen piemirstajam lasīt priekam. Lasu un smaidu savā nodabā, ka, lai tur kas, bet visa literatūra un, būsim atklāti, - visa dzīve grozās par par vienu un to pašu.. Kā PA, DG dalībnieki, tā Pulicera balvas ieguvēji - visu stāsti iegrozās par to kā atrast ceļu uz otra sirdi/klēpi, cerībā, ka tā tikšanās nesīs mieru savējā.. Un par visiem tiem piedzīvojumiem šajā kļūdu un meklējumu, aizraušanos un vilšanos labirintā. Tik izteiksmes līdzekļi atšķiras.

Man šis autors ir jaunatklājums, - varbūt noder vēl kādam, drīzāk kādai, lai arī šajā pat grāmatā, kur daļa darbības notiek galvenā varoņa ģimenei piederošajā grāmatu veikalā, romāna dalībnieki palaikam apspēlē domu, ka grāmatas lasa vien niekalbji, kuri neko prātīghāku šajā dzīvē nav iemācījušies darīt :D Karloss Ruiss Safons. Asociatīvi - kaut kas no Markesa, kaut kas no Servantesa un pat Čapeka. Ak, jā, konkrētā grāmata "Vēja ēna". Esmu grāmatas vidū ar pārliecību, ka meklēšu arī citas..

Nezinu vai pievienotais citāts varētu tikt uzskatīts par romāna vadmotīvu, bet kaut kā ar oho tekstiem norezonēja gan :)