masāža

riebekle: Nevajag rakstīt visādiem piskiem.

Garoznieks: Man ir komentārs – es varu tādu pašu uztaisīt un virsū neuzbraukšu :)

janisb: Jāredz vēstules un atbildes teksts, lai komentētu...

vnk_cilveks: Principā ikviena masāža, ja veikta pareizi radīs psihosomātisku efektu. nomierināti nervi un izmasēta mugura uz brīdi neliks domāt par tām visām problēmām, kāpēc vispār mugura sākusi sāpēt - lasīt mugura, kājas utt bez traumas nemēdz sāpēt pašas, parasti nāk klāt psiholoģiskais faktors

Bet ja nopietni psihosomatiska masāža pēc savas būtības nav gluži iespējams process, ja vien tā ir masāža kopā ar hipnozi, tad to galīgi nevajadzētu mēģināt ;)

jozolsen: Ar tiem masieriem uzmanīgi!! Var visu ko samasēt, tā ka ilgi pie dakteriem būs jāstaigā, ja nav beidzis fizioteraipetus..

bika: Te atradu šādu versiju:
Daži vēsturiskie aspekti
Jau Hipokrats aprakstīja saistību starp pacientu somatiskajām slimībām un viņu emocionālo stāvokli, noskaņojumu un raksturu. Patiesībā Hipokrata izpratne nebija psihosomatiska, bet somatopsihiska, proti – ne bojājums psihē izraisa somatisko slimību, bet slima miesa izraisa psihiskus traucējumus: žults izplūde – melanholiju, dzemdes kustības – dzemdes trakuma sērgu jeb histēriju.
Somas un psihes saistība nebija sveša arī psihiatriem. Čezare Lombrozo uzskatīja, ka pēc galvaskausa var noteikt cilvēka raksturu un psihisko stāvokli. Cita slavenība Ernests Krečmers, balstoties uz saviem novērojumiem, rakstīja, ka pikniķi ir predisponēti maniakāli-depresīvai psihozei, bet astēniķi – šizofrēnijai.
Flanders Danbare [1;2] aizraujoši, izmantojot statistiski apkopotus datus, aprakstīja psihosomatisko pacientu personības profilus. Proti, cilvēkam atkarībā no viņa rakstura ir lemts saslimt ar attiecīgu slimību. Sākotnēji šie dati izraisīja lielu interesi, taču ar laiku kļuva skaidrs, ka tie nav tik viennozīmīgi un pārliecinoši. Tomēr pilnīgi tos noliegt nebūtu zinātniski pareizi.

bika: Mūsdienīgs apcerējums:
Psihosomatisku patoloģiju (slimību) iespējamā ģenēze
Iekšējais konflikts
Psihoanalītiķis un psihosomatologs Francs Aleksanders [1;2], uzsvēra, ka emocionāli procesi vienmēr ir saistīti ar izmaiņām veģetatīvajā nervu sistēmā (kuņģa sulas sekrēcija un asinsspiediena kāpums nav dusmu aizvietotāji, bet paralēls process).
Katrai psihosomatiskai slimībai raksturīgs īpašs psihes konflikts, kas izraisa specifisko slimību. Piemēram, ja cilvēks savu psiholoģisko problēmu dēļ apvalda kādas vēlmes (sāncensības, agresivitātes, naidīgas attieksmes), baidoties no atriebības vai noraidīšanas, viņa simpato-adrenālā sistēma atrodas pastāvīgā neizpaustā uzbudinājumā un cilvēks saslimst ar hipertoniju. Ja kāds ilgojas pēc palīdzības un rūpēm, taču šo vēlmi slēpj, būdams pārliecināts, ka tās atzīšana būs apkaunojoša un pazemojoša, viņa parasimpātiska sistēma, esot pastāvīgā uzbudinājumā, var izraisīt kuņģa-zarnu trakta bojājumus.
Jāatzīmē, ka (atšķirībā no histēriskiem simptomiem) psihosomatiskas slimības nav ziņojums apkārtējiem, citiem vārdiem sakot – pacients ar stenokardiju negrib teikt man sāp sirds, ka jūs mani nemīlat un nesaprotat – viņš no tā cieš.