Par pāris vecām pilsētām kaut kur Eiropā ...

Lasot Dena Brauna "Inferno", nepameta sajūta, ka Itālijas senpilsētas ir sametušās uz vienu roku un klusiņām vienojušās ar autoru, ka par apaļu, bet godīgu samaksu viņš tās bagātīgi izreklamēs, lai nesātīgās amerikāņu tūristu masas lauztin lauztos tās apskatīt. Kā citādi izskaidrot to, ka divas trešdaļas no gana biezās grāmatas aizņem detalizēti Florences, Venēcijas un Konstantinopoles [pfu ti, Stambulas] apraksti? Kad atņem tos, pārējais sižets ir īss un plakans, un ietilpst vienā plānā burtnīciņā. Taču pilsētu apraksti bija bagātīgi - sīki un smalki, ar interesantām detaļām. Kamēr galvenie varoņi maisījās pa Florenci, lasīju romānu ar blakus noliktu pilsētas karti. Labi, ka tāda skapī atradās.

Kad varoņi pārcēlās uz Venēciju un Stambulu, bija vieglāk - tur esmu bijusi, atmiņa darbojas. Tikai... tā domāja savādāk nekā autors. Vai nu latviešu tulks vai autors, neņemos izšķir, kurš no viņiem, bet Venēcija tika novietota pie okeāna. Āāāāā! Ok, kaut kā pārdzīvoju, bet sāli brūcēs man kaisīja ik vieta, kur tika pieminēts okeāns. Nu, kāds okeāns, prasta jūra! Adrijas turklāt! Taču tai vietai, pa kurieni bizenēja varoņi, jūra vispār nav tuvumā - tur pa vidu vēl ir kanāli un kaut kādas salas. Tad Brauns paziņo, ka tuvākais ceļš no stacijas līdz Sv. Marka laukumam ir pa Lielo kanālu... Ēm, vispār jau nē, manuprāt, pa otru pusi, toties, braucot šādi, nevarētu izstāstīt par Venēciju neko no tā, ko autors tur satamborējis. Arī Konstantinopoles aprakstā - reāli tas gabals būtu ejams 2-3 minūtes, tur nebija nekā daudz, ko iet, bet apraksts, apraksts... iešanai uz minūtēm piecpadsmit. Turklāt izrādās, ka Stambula no Venēcijas atrodas milzonīgi tālu, bez maz vai otrā pasaules malā... kaut kur blakus Ķīnai.

Lai nu kā, autora slēptākie nodomi un Itālijas pilsētu sazvērestības plāns piepildījās - nopirku biļeti uz Florenci un ne tikai pati - draudzeni arī pierunāju, un vēl obligāto literatūru - "Inferno" - iedevu. Tad arī viņa sāka saprast manas kvēlās elsas, ka gribētos Vazāri koridoru redzēt, bet bija jau par vēlu - muzeju biļetes sapirktas, laiki rezervēti, koridoram plānā vairs neatlika vietas. Varbūt tas uz atgriešanos un cerību, ka kādreiz koridora apskate maksās lētāk, jo šobrīd, gan jau Brauna iespaidā, stundas ekskursija pa 1 km garo maršrutu maksā 55 EUR. Iesākumā uzvarēja mans skopums, bet tad, kad draudzene sāka rakt ierakumus zem tā sienām, bija par vēlu - apskate iespējama tikai vienreiz dienā, attiecīgais laiks konkrētajā brīvajā datumā jau bija aizpildīts ar Vecās pils apskati. Vispār jau Brauns romānā apgalvoja, ka Vazāri koridors skatāms tikai izredzētajiem, bet, kā izrādās, šajā pasaulē nekas nav mūžīgs - par iepriekš nosaukto glīto samaksu koridoru drīkst apskatīt arī ļauži vienkāršie.