es pacēlu gaismasstaru,kas mētājās dubļu peļķē.To bija spārdījuši kājām kā nevajadzīgu lupatu,kas gadījusies ceļā.es ieliku to azotē.Cilvēki smējās parmani,jo vācot visādus nevajadzīgus draņķus kā tāds krāmu tirgonis.Es savā istabā stundām ilgi to mazgāju un tīrīju no ielas netīrumiem,kas kā bieza,zaļa sūna bija ieēdusies gandrīz līdz serdei.Manas stundas un dienas aizritēja nemanot kā ūdens caur pirkstiem.Tad es to nospodrināju un izgāju ielās.cilvēki uz mani skatījās,miedza acis,laipni smaidīja un iekāroja.Viņi vēlējās aptaustīt man pie krūts piesprausto gaismasstaru.Tagad arī viņi tādu vēlējās.Bet kādēļ tikai tagad???