Tikai Poruka dzeja

Ak, ko tas mežs par manu mīlestību
Tik drūmi šalc; es sen jau mīlu
Un mūžam mīlēšu; es neuzticos
Nevienam vairs, bet mīlu, mīlu...
Es mīlu to, kam es visvairāk neuzticos:
Es mīlu pāri spožu sapņu acu,
Kas mani redzēja, bet nesaprata...
Ko šalc tu, mežs, ko niekus stāsti!
Es zinu, zinu visu, sen jau zinu,
Kā mīlē un kā mirst, kā dzīvo,
Kā lād par visu un kā tomēr svētī
To, kuru mīlē, - svētī, klusi raudot.

Vai nav brīnišķīga?