Nakts noslēpumā...

Tumsa gaismu jau sedz,

Stāvu es ceļa līkumā viens,

Kafiju dzerot, raugos tālēs,

Klausoties un gaidot naksniņu nākam.

Jūras vēja vieglā šalkoņā,

Savā neatklātajā noslēpumā,

Viņa nāca tuvumā, klusumā.

Šai vakara krēslā,

Manu prātu sajaukusi smaidā,

Tā steidz paslēpes spēlēt.

Aiznesot mani neprātā,

Zvaigžņu telpā un laikā.

Tā tas ir, tā tas būs,

Vienmēr minam,

Bet sirds visu jūt, ko var būt,

Varbūt par tavu pasauli kļūt!

Es steidzos un nezinu, kas būs tālāk,

Galvā man domas skrien un dzen.

Es meklēju tevi tavās paslēpēs,

Tavos noslēpumos pa ceļu traucoties.

Ik reiz, kad krustcelēs apstājos,

Nebeidzams laika ritējums,

Kā sargeņģeļi ar rētām sirdī,

Par jaunu satikšanos lūgs!

Tik apjausts mirklis netverams,

Sirdī pukst...

Un saules ausmas kvēlumā,

Šo nakti sevī sienu...