Attiecības tīklā - stāsts iz dzīves

Esmu viena no tām "sliktajām", kas izmantojot internetu ir izjaukusi ģimeni. Viss sākās nevainīgi, kādu laiku atpakaļ bija pajukušas attiecības un beidzot biju to akceptējusi. Maz pamazām sāku būt atvērtāka pret apkārtējiem cilvēkiem un domāt par citām/jaunām attiecībām. Darbs prasīja savu un tā kā vēlos vakaros vienai nebija ne spēka, ne vēlēšanās kurp doties atklāju dažus čatus un interneta sarakstes. Iesākumā biju piesardzīga, bet tad iepatikās un ar prieku piestrādāju pie sava tēla veidošanas. Iepazinos ar vienu, otru un trešo, bija tusiņi un jautri pavadīts laiks. Piedzīvoju vienu skaistu un neaizmirstamu vasaru. Sapratu, ka tēls internetā bieži vien neatbilst realitātei, bet mani tas neuztrauca. Ar dažiem nekad dzīvē neredzētiem sarunu biedriem izvērtās atklātas sarunas, kas vēlāk pārveidojās e-vēstuļu formā. Ar dažiem šīs attiecības izveidojās īpaši atklātas - katrs stāstījām par savām problēmām un gaidījām otra komentārus notiekošajam, lai paši vieglāk saprastu kas dzīvē notiek, ko paši vēlamies un kā panākt vēlamo.

Viena iepazīšanās sekoja otrai, jo ko gan tur liegties, arī man gribējās atrast savu otro pusīti un izbeigt vientuļos vakarus. Katru tikšanos uztverot kā piedzīvojumu, kas labākajā gadījumā turpināsies, bet sliktākajā pārtūks pēc pirmās tikšanās reizes. Ieguvu draugus, ar kuriem varēju kopā pavadīt laiku. Tai pat laikā necentos visus sarakstē iepazītos satikt klātienē.

Reiz bija īpaši dranķīgs noskaņojums, it kā jau nekas nebija noticis, bet tomēr visi sīkumi bija summējušies. Ir pavēls vakars sēžu pie datora un čatā sarakstoties mēģinu nedomāt ne par ko. Parādās viens jau pasen iepazīts, bet nekad dzīvē neredzēts paziņa runājamies, runājamies, pastātu par nelāgo omu un viņš pierunā mani iedot telefona numuru piezvanīšot varbūt kļūst labāk. Vakarā satikāmies, intuīcija teica - viņš ir precējies, bet šķita, ka lai paraudātu uz pleca tam nozīmes. Vakara gaitā manas aizdomas apstiprinājās. Šad un tad turpinājām tikties - viņš mani pavadīja uz randiņiem, sagaidīja no izklaides pasākumiem, lai aizvestu mājās, bijām kļuvuši par mīļākajiem. Es turpināju skraidīt uz randiņiem un pamazām veidojās arī nopietnākas attiecības, viņš dzīvoja kopā ar sievu un bērnu. Zināju - man nav tiesību uz neko vairāk un to akceptēju, jo viņš apgalvoja - nekad neiemīlēšoties manī. Viss bija skaidrs līdz brīdim…. kad sapratu viņš ir manī iemīlējies. Turpināju veidot attiecības ar citu puisi, jo mani morāles principi pat sapņos nepieļāva iespēju izjaukt ģimeni, lai arī sapratu mīlu viņu vairāk par to otru. Viss notika strauji - viņš paziņoja nākšot dzīvot pie manis. Sastrīdējos ar savu sirdsapziņu un savā naivumā viņu mēģināju pārliecināt, ka nevajag strēbt karstu, varbūt laulības dzīvē viss vēl nav zaudēts un ir iespējams ko labot vismaz bērna dēļ, ja jau precējies, tad tomēr bija kādas īpašas jūtas utt. Vienu nedēļu katru dienu mēģināju pārliecināt , viss bija velti. Tad ieminējos, ka mani neapmierina mīļākās statuss un neesmu nekāds izmēģinājuma trusītis - ja vēlies tad izdari izvēli un šķiries.

Šobrīd esam kopā un esam laimīgi. Ir pagājuši divi gadi kopš tā laika, kad dzīvē tikāmies. Viņš ir šķīries. Viņa bijusī šķiet ir akceptējusi situāciju. Mani vecāki šķiet vairs negaida brīdi, kad viņš aizies. Viņa vecāki vēl joprojām atsakās pieņemt situāciju. Bērns ir akceptējis mūsu attiecības un tas ir pats svarīgākais. Jā, vēl joprojām reizēm jūtos vainīga bērna priekšā.

Ar to visu es vēlējos vien pasacīt, ka mani protams var nokrāsot melnu un vainot ģimenes (attiecību) izjaukšanā, bet esmu pārliecināta, cilvēks mēģina citur iegūt to, ko viņš negūst esošajās attiecībās. Ja tas ko vēlamies ir daudz vairāk nekā gūstam, ātrāk vai vēlāk attiecības izjuks un nebūs no svara vai jaunas attiecības sāksies darba vietā, krogā, saviesīgā pasākumā vai internetā.