|
|
Trīs burvju vārdi.
Sensenos laikos , aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām valstī kuru sauca par Talviju, reiz dzīvoja ķēniņš.nu ķēniņš kā jau daždien ķēniņš...
Kādu dienu medībās apmaldījies Talvijas ķēniņš mežā uzgāja būdiņu , kurā dzīvojis vecs, vecs vīriņš.
Ķēniņš nu lūdzis ,lai vīriņš parādot šim ceļu kā tikt no meža ārā - gaismā.
Uz ko vecais vīriņš viņam atbildējis, ka ceļu parādīšot gan, tikai lēti tas vis nebūšot un prieka no tā kungs un ķēniņš maz sev gūšot.
Šāda dīvaina valoda ķēniņu tā isabrīnējusi, ka viņš lūdzis veco vīru pastāstīt sīkāk, bet vīriņš tikai nosmējies bārdā un uzrakstījis uz papīra lapiņas trīs burvju vārdus.
Tad it viegli izvedis ķēniņu meža malā pa šauru un līkumotu taciņu.
Ķēniņš nu atgriezies savā pilī , taču vecīša teiktais bija dziļi iekritis viņam prātā un ik dienas uzklausot savus ministrus viņš mazā lādītē lika tos vārdus, kuri viņa ministru runās bija pavisam tukši. Gada beigās viņš atvēra lādīti un tajā bija tikai trīs vecīša dotie burvju vārdi.
Ķēniņš nu kļuva ļoti dusmīgs un pavēlēja nocirst galvas visiem saviem ministriem.
Kad ministru asiņainās galvas no bendes bluķa ripoja skaidu grozos, tauta ielās dejoja un līksmojās, slavinot ķēniņu par gudru un taisnīgu valdnieku.
Un tā atkārtojās gadu no gada un ar katru gadu ķēniņa vaigs kļuva ravien drūmāks un drūmāks.
Deviņas reizes viņš bija ieskatījies savā lādītē un deviņas reizes licis nocirst ministriem galvas.
Tagad ķēniņš vecīša vārdus, par to ka pareizo ceļu atrast nebūs tik lēti sāka saprast pavisam citā gaismā. Lai cik bieži arī necirstu ministru galvas valsts kase no tā pilnāka nepalika.
Smagi nopūties ķēniņš atvēra savas tukšās mantnīcas durvis pacēla pēdējo grīdas šķirbā ieripojušo dālderi un uzkāris sev kaklā ubaga tarbu viņš pameta savu pili.
Iedams gar pļavu kur ganu meitene ganījusi govis, viņš palūdzis lai tā uz viņa ubaga tarbas izšuj trīs Vecīša dotos burvju vārdus. Meitene arī priecīgu prātu isšuvusi saņemot par to pretī ķēniņa
|
pēdējo dālderi.
Tagad ķēniņš klīst pa pasauli ar ubaga tarbu kaklā un uz tarbas izšūti ir trīs burvju vārdi:
Taisnība, Godaprāts un Dzimtenes mīlestība.
|
Negribētu ticēt, ka ar šiem vārdiem sirdī pienākas tikai ubaga tarba. Lai tie uzvar Jaunajā gadā!
|
Beidzās manta mantnīcā, ministri nebeidzās.
Varētu domāt, ka karalis neprata izraudzīt karalistei īstos ministrus. Bet tā nebūtu taisnība.
Taisnība, tomēr, pasaciņā ir: tagad karalistes vietā aug biezs, necaurejams mežs. Bet tā vidū, būdiņā, mīt ... - kas?
|
Tajā pat laikā, viens vīrs, šķērsodams lauku uzdūrās tīģerim. Viņš metās bēgt, bet tīģeris sekoja pa pēdām. Lauks beidzās, un pieskrējis tā malā, pie kraujas, vīrs satvēra kādu sakni un pārmetās kraujas malai. Tīģeris arī pielēkšojis kraujas malai ošņāja pēc vīra.
Trīcēdams vīrs paskatījās lejup, kur ieraudzīja vēl vienu tīģeri, kurš alkaini stāvēja apakšā. Un tikai koka saknes turēja vīru.
Tajā pat laikā, divas peles, viena balta, otra melna, sāka grauzt sakni pie kuras bija pieķēries vīrs.
Vīrs to redzēja, bet peles bija par tālu, lai tās padzītu. Taču vīrs turpat pie galvas ieraudzīja augam meža zemenes, kurā tikko bija nogatavojusies maza sulīga zemenīte.
Ar vienu roku turēdamies pie saknes, viņš ar otras rokas pirkstiem noplūca zemeni.
Ak, cik salda bija šī zemene!
Tā, ka katram savs. Viens pēc godarprāta dzīdamies tiek pie ubaga tarbas. Cits no sevis bēgdams atrod zemenes :)
|
Zemeņotāju ģenētiskā līnija ar to arī, pēc loģikas, beigtos. Diemžēl, cilvēkiem labpatīk noliegt tās briesmas, kuras vēl pakaļ nedzenas.
|
|
Rādu no 1 līdz 6 (kopā 6) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
PELEEKAIS