liela daļa no mums sev stāstā pasakas - par to, ka esam labāki, ļaunāki, stiprāki, gudrāki, laipnāki, nežēlīgāki, un visi daraam to tādēļ, ka negribam būt remdeni, tādi ko izspļauļ, varbūt to pat apzināti sev nepasakot, bet izjūtot šādu iekšēju vajadzību
daļa mēģina izcelties arī ar to, ar kādām vērtībām viņi izceļās, bet vai izceļās? ja tādi paši ir arī daudzi citi
ir viegli būt ekstrēmam un viegli būt viduvējam, ar to, ka tu izcelies lepoties ir viegli - "redziet, par ko tik es neinteresējos, ko tik nedaru, un kāda interesanta personība es esmu"
arī ar to ka esi tāds kā visi var lepoties, un daudzi tā dara - "man ir daudz draugu, mēs visi kopā dzeram, saņemam apmēram vienādas labas algas, apmēram vienlaicīgi atrodam draudzenes, uj kādi mēs visi esam kruti", ar to, ka esi tāds kā visi vieglāk ir lepoties, ja šo "visu" grupa ir kaut kādā ziņā augstāka par citām "visu" grupām
nu ko, pastāstīji sev vakar pasaciņu, kāds tu atšķirīgs no citiem esi?
nepastāstīji? tad padomā cik daudz no 50 vidējiem cilvēkiem domā, ka viņi ir izcili? da vienalga kādā ziņā
sērkociņu kastītē ir 50 sērkociņi, lielajā iepkojumā, ja nemaldos ir 20 kastītes
cik cilvēkus tu pazīsti? un cik no viņiem ir izcili? ja neņem vērā, ka tu esi izcils, kaut vai ar to, ka stāsti sev pasaku, ka esi izcils |
bye