|
|
Visi ir dzirdējuši par pavasari, bet vai kāds zina, kas tas ir? Vieglums? Saule? Brīvība? Varbūt tas ir kāds īpašs pumpurs vai augs? Varbūt tas ir kāds ēdiens ko prot gatavot tikai vecmāmiņa? Es ilgi sēdēju un domāju, kam, lai pavaicā
Devos pie vecā vītola senās upītes krastā
Piekļāvos pie tā stumbra un vērojot kā pa upītes straumi aizplūst neliels ledus gabals tam vaicāju: Saki man, Tu varenais Vītol, kas esi senākais šai apkaimē, kas ir pavasaris? Vītols klusēja. Tikai tā zars noglāstīja man vaigu atklājot, ka tam jau ir pirmais pumpurs jaunās lapiņas dzinulītis.
Es vaicāju pumpuram: Vai Tu zini, kas ir pavasaris? Pumpurs klusēja, tikai kāda sīcoša skaņa man ausī čukstēja: Tas ir laiks, kad dabā daudz, kas mostas, laiks, kad pumpuri plaukst.
Tā atbildi saņēmusi un tai pašā laikā nesaņēmusi devos pa garo taku mājup. Kāds putnēns kaut ko knābāja pie vel palikušās sniega čupiņas. Pieliecos pie putnēna un raudzījos pēc atbildes pie tā. Savukārt putnēns priecīgs pacēlās spārnos un aizsāka savu dziesmu par laiku, kas iet un nenāk atpakaļ, par draugiem, kas nāk un neaiziet, par satiktām būtnēm un sen aizmirstām dziesmām. Klausoties putna dziesmā es devos tālāk vel tikai atskatoties uz sparīgo dziedātāju.
Vel viens solis
Un
Au! es iekliedzos. Tā bija kāda no pērnā gada palikusi bedrīte taciņā. Tagad kājai bija kāda vaina. Tā liekas pulsēja, bet sāpēja bezgala. Man aiz muguras atskanēja velosipēda zvaniņš, kurš sauca pēc brīva ceļa, bet man nebija spēka noiet malā. Velosipēdists izvairoties no sadursmes nogriezās no takas un, zaudēdams līdzsvaru, nokrita. Vaicāju tam vai viņš nav sasities, bet viņš nikni noņurdēja, ka būšot jau labi. Vainas sajūta mani gan mocīja, bet netaisījos šī rupjā cilvēka priekšā pazemoties. Centos turpināt savu ceļu, bet balss nopakaļus mani aizkavēja. Jaunkundz, atvainojiet mani, tas bija nupat nokritušais velosipēdists nepamanīju, ka jūsu kājai, kāda vaina. Varu jūs pavest kādu gabaliņu. Citām kārtām es nebūtu piekritusi,
|
Citām kārtām es nebūtu piekritusi, bet manas kājas dēļ šis bija izņēmums. Viņš palīdzēja man uzsēsties uz velosipēda sēdekļa, un turēdams to, ar vienu roku pie stūres un otru pie sēdekļa veda mani tālāk uz priekšu. Iesākumā gan bija neveiks klusums, bet tad jau sarunas strautiņš atraisījās un tecēja raiti. Jauneklis bija gaužām simpātisks un tamdēļ viņa klātbūtne un viņa laipnības šķita jo patīkamākas.
Tā uz velosipēda viņš atveda mani līdz mājai un lūdza vai drīkst mani rīt apciemot. Uz ko protams es pieritu. Uz mājas lieveņa nostāvēju līdz brīdim, kad jauneklis vairs uz apvāršņa nebija manāms. Atvērusi nama durvis jutu, cik gardi smaržo vecmāmiņas pagatavotā maltīte, deguns vilināja mani taisni uz virtuvi no kurienes nāca brīnumjaukā smarža.
Vecmāmiņa vaicāja, kur pēc brokastīm es esot nozudusi, es viņai izstāstīju visu stāstu. Vecmāmiņ, tikai tagad nezinu
Ikreiz, kad iedomājos par jaunekli, kurš mani atveda mani pārņem tāda dīvaina sajūta.. Liekas nekas vairs nesāp, nekur nav jāskrien, bet laiks pats aizmūk nemanot. Kāpēc tas tā ir? es viņai novaicāju. Redzi, mans bērns, tas ir cilvēka pavasaris. Tas ir tāds pavasaris, kad ikviens ilgojas būt kādam līdzās. Paskat putniņi ar pārīšos iekārto ligzdiņas un citi zvēriņi ar gatavojas ģimenes pieaugumam. Tāpat ir ar cilvēkiem. Viņi ilgojas viens otra sabiedrības, jo ziema aizejot paņem savu smago drūmumu prom, bet cilvēkam nav labi būt tukšam tāpēc pavasaris šo drūmo tukšumu piepilda ar svaigumu un mīlestību. Savukārt šī sajūta ko Tu jūti ir tā saucamie tauriņi jeb ilgas tā atbildēja mana vecmamma.
|
|
Rādu no 1 līdz 2 (kopā 2) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
Milaira