|
|
kāpēc jums uz spilvena ir tikai 2 zeķes un nav 5 čības?
labrīt no dižās Velsas korkijas Zuzes ar slapju asti pa seju ;)
|
Nu ne par velti es Zuzi nosaucu par Anglijas karalieni, M atrada i-netā pēc bildēm un faktiem, bet es jau uzeiz jutu ka Karaliene kā Velsas Princese, jo tā šķirne iecienīta karaliskajā dzimtā, nu es uz savām zilajām asinīm arī šodien dabuju sajust to, ko lopi ganībās, Zuze tik labi atveseļojusies ka sokodija man kāju potītes kā atsevišķus dzīvniekus, tad vel nebiju lasijusi to ko M atrada, un tās bailes no trepēm, viss 100% ka Zuze ir 99% no Velsas korgijs, to vārdu es nesaklausiju no patversmes saimnieces, bet M atrakāja i-netā, vot esmu lepna vecmeita ar lepnu suni!!!!!! ;) iekopēju no vikipēdijas īsumā, tagad lepni guļu Zuzes piečurātos apspalvotos spilvenos, jo PATI PRINCESE tur sačurāja un savu spalvu nometa, un šodien dzirdēju ka viņai ir arī balss, kā kvenkšķēja un rēja uz durvīm, kad tur kāds troksnis ;) nez vai es varētu konkurēt ar Margaritu Stārasti ;)
Pembroks ir suns ar īsām kājām, stāvām ausīm, un kopumā tas atgādina lapsu. Velsas korgijs pembroks var piedzimt ar dažāda garuma asti: pavisam īsu, vidēji garu un garu. Pēc kādreizējiem standartiem, asti, ja tā nebija īsa, mēdza apgriezt. Mūsdienās Eiropā, Latviju ieskaitot, suņiem astes vairs negriež, toties ASV, Krievijā un citur pasaulē joprojām Velsas korgijiem pembrokiem mēdz kupēt garākās astes. Pembroka ķermenis ir labi attīstīts, atlētisks, spēcīgi veidots. Par to mēdz teikt: "Liels suns ieslodzīts maza suņa ķermenī". Kā visi ganu suņi tas ir aktīvs, inteliģents un fiziski spēcīgs. Tas ir viegli apmācāms, ja to dara maigi, bez rupjas fiziskas iedarbības. Tam ir laba veselība un dzīvo garu mūžu, apmēram 15 gadus.
To klasiski izmanto darbā ar zirgiem, govīm, aitām un citiem mājdzīvniekiem. Pembroks dzen ganāmpulku, lopiem kožot papēžos. Ja dzīvnieki cenšas atspārdīties no mazā gana, spērieni lido pāri pembroka galvai, pateicoties tā īsajām kājām. Bet tas ir arī lielisks ģimenes suns, kas labi piemērojas dzīvei gan laukos, gan pilsētā[2]. Pembroks ir ļoti komunikabls un sabiedrisks suns. Šim sun
|
To klasiski izmanto darbā ar zirgiem, govīm, aitām un citiem mājdzīvniekiem. Pembroks dzen ganāmpulku, lopiem kožot papēžos. Ja dzīvnieki cenšas atspārdīties no mazā gana, spērieni lido pāri pembroka galvai, pateicoties tā īsajām kājām. Bet tas ir arī lielisks ģimenes suns, kas labi piemērojas dzīvei gan laukos, gan pilsētā[2]. Pembroks ir ļoti komunikabls un sabiedrisks suns. Šim sunim ir ļoti svarīgi vienmēr un visur būt kopā ar savu saimnieku. Tā kā arvien retāk pembrokus izmanto ganīšanai, tad tas ir kļuvis populārs suns adžiliti sporta nodarbībām.
Pembroka augstums skaustā ir 25 - 30 cm, ķermeņa garums 30 - 38 cm, svars tēviņiem 12 kg, mātītēm 11 kg[3]. Velsas korgiju pembroku var viegli pārbarot, ja saimnieks neseko līdzi ēdiena daudzumam un ja suns nav pietiekami nodarbināts.
Pembroks var būt ruds, melns, smilšu krāsas vai trīskrāsu, ar vai bez baltiemlaukumiem uz kājām, krūtīm, kakla, purniņa, vēdera un kā šaura svītra baltais laukums ir pieļaujams uz galvas. Trīskrāsu suņi var būt ar melnām vai rudām galvām.
Pembrokam ir dubults kažoks, apakšējais ir ļoti mīksts un biezs, kas kalpo siltumam, virsējais raupjāks un aizsargā suni pret mitrumu. Pembroks visu laiku met apakšējo apspalvojumu, tādēļ, ja tas dzīvo telpās, to katru dienu vajadzētu izķemmēt. Virsējais apspalvojums tiek mainīts 2x gadā. Kucēm mēdz nomainīties kažoks arī pēc kucēnu zīdīšanas, pēc meklēšanās vai pēc sterilizācijas. Daudzi korgiju saimnieki uzskata, ka laba barība mazina spalvu nomešanas intensitāti. Reizēm pembrokiem mēdz būt garspalvaini kažoki. Šķirnes izstādēs šāds suns tiek brāķēts, tomēr garspalvainie korgiji ir tikpat mīļi, atlētiski, strādīgi un draudzīgi kā īsspalvainie suņi.
Vēsture
Leģenda vēsta, ka Velsas korgijs pembroks ir feju suns, un fejas to lietoja ratu vilkšanai, lopu ganīšanai, un feju karavīri tos apsedloja jāšanai. Tā tumšākās krāsas laukumu uz pembroka muguras sauc par feju sedliem[2]. Cita leģenda vēsta, ka Anglijā kādreiz dzīvojuši elfi, rūķi un fejas
|
Leģenda vēsta, ka Velsas korgijs pembroks ir feju suns, un fejas to lietoja ratu vilkšanai, lopu ganīšanai, un feju karavīri tos apsedloja jāšanai. Tā tumšākās krāsas laukumu uz pembroka muguras sauc par feju sedliem[2]. Cita leģenda vēsta, ka Anglijā kādreiz dzīvojuši elfi, rūķi un fejas. Rūķi esot bijuši tik neganti un taisījuši visādus nedarbus kā skolas bērni, ka fejas reiz apskaitās un pārvērta tos par saviem jājamzirdziņiem. Sunīšu ausis bijušas tik lielas, lai pie tām jājot varētu pieturēties. Kad Velsā ieradušies cilvēki, fejas suņus atstājušas kā dāvanu[4].
Velsā pembroks tika lietots kā ganu suns, ģimenes suns un fermas sargs. Pastāv uzskats, ka šī šķirne pastāvēja jau 10. gadsimtā. Nav zināms, vai šķirne ir cēlusies no zviedru senā ganu suņa valhunda, ko vikingi ir ieveduši Pembrokšīrā, vai Velsas korgijs pembroks ir pēctecis kādam no špicveidīgajiem suņiem, ko uz Velsu atveduši flāmu audēji[2]. Pastāv arī uzskats, ka Velsas korgiju pembroku uz Velsu atveda ķelti jau 1200 gadā pirms mūsu ēras. Vārds "korgijs" ķeltu valodā nozīmē "suns". [5]. Lai arī kāda būtu šīs šķirnes patiesā izcelsme, tā ir attīstīta Velsas zemnieku fermās Pembrokšīras novadā.
Kopš 1920. gadiem Lielbritānijā Velsas korgijs pembroks tiek atzīts par tīršķirnes suni, un 1934. gadā tas tiek nodalīts no Velsas korgija kardigana. Šajos pašos gados arī ASV abas šķirnes tiek atzītas kā divas atsevišķas šķirnes.
|
es tik daudz nevaru izlasīt!
štepa, čurāt spilvenos, suņam, ir nepiedienīgi!!! tu to kautkā izskaud!:)
|
|
Rādu no 1 līdz 5 (kopā 5) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
ShTEPSELE