ilgucis21 tēma
[visas]:
pieradināšana?!... mūsdienās?!... vai aktuāli?!...
|
|
ilgucis21 (2005-12-17 13:23)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
|
Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud. (Antuāns de Sent-Eksiperī)
Cilvēks ir atbildīgs par katru, ko viņš pieradinājis.
Tu pieradināji mani, un tagad esi atbildīgs par mani. Tu esi atbildīgs par visu, ko daru, par visu, ko domāju, ko jūtu. To tev vajadzēja zināt. To tev vajadzēja jau sākumā saprast.
Tagad ir par vēlu. Tagad tu esi atbildīgs par visu, kas ar mani noticis, notiek un notiks. Notiks tā un ne citādi, vienīgi tālab, ka tu mani pieradināji.
Tu mani pieradināji un nu vairs nezini, ko ar mani iesākt. Tu sāc baidīties! Tev bail no atbildības. Bet tur neviens neko vairs nespēj līdzēt, jo cilvēks ir atbildīgs par katru, ko viņš pieradinājis.
Nepieradini, ja tev bail no atbildības.
Divi viedokļi... /bet ne mans - vismaz šodien/ ... bet Tavs? |
|
Sekvoja (2005-12-17 13:35)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
Godīgi sakot, nekad nēesmu izpratusi šo teicienu: Cilvēks ir atbildīgs par katru, ko viņš pieradinājis.
Droši vien šajā mirklī daudzos sacēlu lielu neizpratni! Bet, es nevaru būt atbildīga par to, ka kāds ir pieradis pie manis (jo tāds var būt gan draugs, gan skolas biedrs, gan darba kolēģis), vienkārši cilvēkam pašam nevajag ļauties pieradināties. Katram jābūt patstāvīgam. Ja runa iet par diviem mīlošiem cilvēkiem, tad "pieradums" varētu būt tas, ka katru vakaru kopā ir vakariņas, katru vakaru nāk mājās noteiktā laikā, pieradums sadzīviskās lietās, bet nekādā gadījumā runa nevar būt par mīlestību! Pieradinājums un mīlestība loģiski nesaderas vienā teikumā! Vēlreiz atkārtoju, katram jābūt patstāvīgam un katram jābūt laimīgam! |
|
intele (2005-12-17 13:40)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| Jau no bērnības ir paticis "Mazais Princis", to pārlasu vēl tagad......nemaz nemēģinu to saistīt ar reālo dzīvi..... |
|
LOOK (2005-12-17 17:29)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
Tā ir izeja no savas neizlēmības vai vainas novelšanas citiem!!!
Lai nesāpētu -nevajag pieķerties!!!:))) |
|
little_dark_angel (2005-12-17 19:52)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| par dziivniekiem un maziem beerniem pilniigi piekriitu, bet par pieaugushiem cilveekiem nee, ja tie, protams, ir pie pilna sapraata... |
|
skumiigaa (2005-12-17 21:38)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| es domaaaju es pilnigi tam piekriiitu... |
|
magone_2004 (2005-12-17 21:44)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
Viens ir, kā es pati apzināti lieku kādam justies - par to es esmu atbildīga.
Otrs, kā cilvēks pats izvēlas justies - un tas vairs nav manā ziņā...
Katrs jūt to, kas ir viņa sirdī.
Tam, kuram ir kaisle, tas jūt iekāri kas savienojas ar naidu, ja nav to apmierinājis...
Kam mīlestība, tas jūt prieku par visu, ko daru... |
|
magone_2004 (2005-12-17 21:48)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
|
Pie labām lietām pierod - pie gādības, pie maiguma, pie attiecību viegluma.
Pie paridarījumiem pierast nevar. Tāpēc vientulība arī var reizēm šķist kā laime:))
jo nav bijis pie kā pierast. |
|
simba21 (2005-12-17 22:28)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| cilveeks pierod pats to nepamanot.taa pat kaa ar smeekjeeshanu atopas kad ir par veelu |
|
vituks (2005-12-18 00:49)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| emocionaala atkariiba. Normaali, ja normas robezhaas. |
|
Aneirida (2005-12-18 12:38)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| Gadus 10-20 atpakaļ man tas bija aktuāli un es nespēju no šīs domas atbrīvoties. Es to saistīju ar mīlestību, pieķeršanos, bailēm zaudēt sev tuvu cilvēku. Šobrīd jau es domāju savādāk, nevar pieradināt, ja pats negribi pieradināties, tas ir mūsu pašu ziņā. Varbūt tā tiešām bija emocionāla atkarība? Un galu galā - aiz tās pieradināšanas varbūt slēpjas mīlestība vai draudzība? |
|
AneTT (2005-12-18 18:28)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| Ja negribi pieradināties, tad esi pret to cilvēku iekšēji vēss, atturīgs. Tās ir bailes pieradināties, lai nenāktos atkal to izraut no sirds. |
|
sauliite_spiid (2005-12-18 23:34)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
Pieradināt - tas ir abpusējs process, jo nevar pieradināt to, kas negrib būt pieradināts. Ja esi pieradinājis - tad esi arī atbildīgs.
Esi pieradinājis kaķi ēst no rokas - turpini viņam dot no rokas vai iemāci ēst savādāk. Mazāk sāpīgi ir attālināties no pieradinātā lēnām, ja gribi šķirties no viņa. Ja to izdari strauji, vai tiešām tevī nav nekādu emociju, nekādas intereses par šī otra jūtām un stāvokli, kādā esi viņu atstājis?
Ir arī tāds vārdiņš kā ATRADINĀTIES... |
|
Gukss13 (2005-12-18 23:40)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| Sliktāk ir ja pieradinātājs sajūtas privātīpašnieks. |
|
Rehanta (2005-12-18 23:53)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| jo cilveeks emocionaali neaizsargaataaks, jo vieglaak pieradinaas... |
|
Andzhels (2005-12-19 10:25)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
Skaidrs kā diena, tā ir, vienmēr un visur. Attiecībā uz visiem! :)
|
|
Undiine_U (2005-12-19 10:38)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| Antuāns de Sent-Eksiperī rakstīja par dzīvniekiem, ja tā var pieradināt cilvēku, tad jāsāk šaubīties par šī cilvēka cilvēcisko būtību |
|
Andzhels (2005-12-19 11:10)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
|
Undīne, vai tad Tu neredzi, ka dzīvnieki ir tikai izteiksmes veids? Tu "starp rindiņām" grāmatas nelasi?
Domāju, ka autors šo slaveno frāzi "cilvēks ir atbildīgs par visu, ko viņš pieradinājis" vispirmām kārtām attiecina uz cilvēkiem. Turklāt, Undīne, ko Tu domā ar - "šaubas par cilvēka cilvēcisko būtību"? Kas tas par zvēru? :) |
|
zvaigzne100 (2005-12-19 11:17)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
Tā "pieradināšanās" ("pieradinātajam") ir bailes no "mani neviens nemīl",bailes zaudēt zināmu labklajību. Sevi taču jāmīl.:)
|
|
endear (2005-12-19 15:27)
[visi komentāri]
[visi komentāri šajā grupā] |
 |
| Mēs nemitīgi sevi pie kaut kā pieradinām- pierodam pie sāpēm, ciešanām, ilgām pēc kaut kā, pierodam pie komforta, dzīves līmeņa ērtībām un neērtībām, pie apkārtējo uzmanības vai tās trūkuma. Ar laiku mēs kļūstam gatavi pierast pie gandrīz visa ko iesākumā nespējam pieņemt, ne velti ir teiciens "nekas, paies laiks, pieradīsi un patiks"... |
|
|
