|
|
Tas notika daudz gadus atpakaļ.Mana mamma bija slima, gulēja uz gultas. Viņai bija grūti. Cerību, ka stāvoklis uzlabosies, nebija.Kādā dienā viņa man, acīs skatoties, lūdza, lai palīdzot aiziet no dzīves, sadabūnot stipras miega zāles. Toreiz mammu sabāru un pat neiedziļinājos viņas lūgumā.Gadiem ejot, jūtos mazliet pat vainīga.Cilvēks taču var izlemt -dzīvot vai nē.(Šinī gadījumā -mocīties.)Vai tuvinīekiem šādi lūgumi ir jārespektē? Lūdzu, padomājiet, pirms rakstiet.
|
Grūti pateikt ir par sevi...
...ja cilvēks cieš no briesmīgām sāpēm jau ilgu laiku, palīdzēt tam vairs nekādi nevar, viņš to saprot, ārsti apliecina briesmīgā stāvokļa bezizeju...tad gan labāk palīdzēt aizmigt. Jo, aizejot uz viņsauli, uz to mirkli aizgājējam paliek viegli, sāpes atkāpjas, viņš atviegloti ieelpo pēdējo reizi, un pēdējā doma tam pazib, kāpēc tik ilgi vajadzēja paciest mokas...
...bet paliekošie pieņems šīs mokas, kā dvēseliskās. Tiem sāpēs sirsniņa par tuvu sev cilvēku,par to, kā viņš bija cietis. Šīs sāpes būs tik lielas, ka tās kādu laiku no tuviniekiem plūdīs prom asaru jūras veidā,un laiku pa laikam, kā nemierīgi, reti viļņi, šīs sāpes liks sevi manīt atkal un atkal, līdz norims...
...kad cilvēks aiziet viegli, pats, mēs esam šokēti, bet reizē arī priecājamies, ka Dievs deva iespēju tam aiziet tik viegli...Tā ir.
|
Es domāju, ka katram ir iespējas izvēles. Zinu cilvēku, kuram ir pēdējā vēža stadija un viņš arī vēlas, lai Latvijā legalizētu eitanāziju
|
Vīrs nogrēkojas.....pārnāk mājās lūdz piedošanu....nekas jau nebija kompānijā iedzēra un nebrauca ar mašīnu mājās......pārnāk un sieva saka:"vācies Tu no kurienes esi nācis" Nelīdz lūgšanās bet lēmums ir ciets....Piegriezies reiz....Un Vīrs aiziet atstādams aiz sevis rūgtumu.....
Tā bija šo divu cilvēku izvēle......bet aiz viņiem tomēr nepaliek tukšums un viņiem ir iespēja mainīt savu lēmumu......
Bet palīdzot nonāvēties...nomirt!.......tas nav tik viennozīmīgi
Mans Tēvs bija slims ar sirdi....latvijā vēl nebija taisītas sirds stimulatoru operācijas ...Viņš bija trešais....jautāja man un mātei......mēs piekritām operācijaibet mēs vēl šodien zinām ka par visvienkāršāko operāciju nevar galvot neviens......
Bet kas būtu ja nebūtu izdevies....ko varētu teikt pats sev.....???????
|
Es nevienu nenosodisu, bet domaju, ka Dievs zina, kapec mes katrs dzivojam un kapec mums jamirst.
Domaju, ka es laikam nebutu piekritusi un akceptejusi, so lugumu... Ietu uz baznicu pie macitaja, lugtu Dievu, lai atvieglo sapes, varbut pat lugtu, lai panem pie sevis, bet es pati nevaretu.
Tomer es nebiju blakus, es neredzeju, ka ciess un mokas cilveks, tapec tie ir tikai vardi. Ja Tu tam palidzeji notikt, neparmet sev neko, Dievs Tev ir piedewvis, atliek piedot pasai sev.
|
Tikai Dievs izlemj, vai dzīvot, vai nē...
|
pluss_miinus -Es tiešām esmu tik neskaidri uzrakstījusi jautājumu?
|
Nu Dievs izlēma viņai vēl daudzus gadus gulēt uz gultas.Es domāju, vai darīju pareizi viņu neuzklausot?
|
Ļoti patika lasīt straume 22viedoklis ,pilnībā piekrītu,atbildot uz Ruugtaa pukje jautājumu---, labāk būtu izpildījusi mammītes lūgumu,pārmetumi sev tad ...un tagad vēl neesat tikusi pie slēdziena ,vai pareizi darījāt?Viedokļi būs dažādi.
|
Jāiedziļinas. Jāpalīdz visiem spēkiem. Bet atņemt dzīvību- to, ko neesam devuši- nedrīkstam.
|
es tā neizdarīju.
bet man bija šoks par mediķi,kurš bija ērstējošais,kam bija agonija: temperat,šausmigi murgi,sāpēs -nu teica-plaušu karsonis pie visa klāt,kas bija,bet ,kad iebildu-par ciešanām,ka temperatūra jāmazina,ka jāpelīdz,ka jāliek sistēma----sokējoši--daktere man salti,slimnieka klātbūtnē-nekautrīgi pteica; viņa jau tāpat mirst.
tad biju tā sašutusi,pārskaitusies-un norā´diju,ka dakteris nav dievs,ka tas ir pretigi un kā tā var:cilvēks,ja nevar pateikt-visu dzird un vēl ciešanas vairo!
Pieprašiju stāvokli atvieglot.Uzlika sistēmu,temperatūra kritās,bija elpa ,ko elpot,sapes mazinājās--jā viņa bija pie pilna saprāta-acīs bija atvieglojuma asaras.apkopu,iedevu padzeries,ko neviens mediķis nevīžoja,iztīrīju zobus,mutes dobumu-CILVĒKAM PALIKA LABI
|
Padomāju.....(varbūt otro reizi dzīvē).....aizgāju nopirku visu vajadzīgo un noliku man zināmā vietā.....radiem nebūs rokas jāsmērē.....(pašnāvība gan esot grēks.....)
|
Domāju, ka Tev smagi būtu gan tā, gan tā...Grūti, bez šaubām, ielīst otra ādā, bet es tomēr vairāk sliecos domāt, ka katram mums ir jādzīvo tā dzīve, kas atvēlēta, un nav tiesību to atņemt otram...Zinu, cik smagi ir noskatīties, kā cilvēks, smagas slimības skarts, pārvēršas...Un trakākais, ka nevari palīdzēt...
|
Tēvs bija uz miršanas gultas, bet civilsieva vēl taisījās viņu pa slimnīcām raustīt, kaut redzams jau bija , ka stundas, dienas palikušas.. Tēvs bez elpas un gārdzot raudāja manās rokās un lūdzās.., lai neved projām no mājām. Teicu, ka -apsolos, ka viņš nav nekāds puķpods, kuru staipīs un pārvietos katrs , kuram tikai iegribēsies.. Ka nepieļaušu.. un, ja jāmirst būs, tad nomirs savā gultiņā... ka neļaušu darīt pāri..
Tās arī bija pēdējās pus otras stundas viņa dzīvē...
Un , tagad iztēlojieties, ka esat Jūs paši -šo cilvēku vietā, kuru lūgumus un iebildumus neuzklausa, ka esat bezspēcīgs un nav neviena, kurš saprastu Jūsu-TIEŠI JŪSU stāvokli un vēlmi.
Es -ieklausītos... Iespējams uzņemtos šo grēku, ja spētu atvieglināt mīļā cilvēka ciešanas.., lai arī man visu atlikušo dzīvi būtu ar to jāsadzīvo...
Bet, tas ir tikai mans redzējums..
|
Jebkurš slims cilvēks vēlas mazināt savas sāpes...vai tā ir viegla saslimšana vai smaga neārstējama slimība. Domāju, ka jebkurā gadījumā tuvumā esošajiem cilvēkiem un tas ir pat viņu pienākums, visupirmām kārtām ir jācenšas mazināt slimnieka sāpes...ar zālēm, sarunām, uzmanību. Mums katram ir dota dzīvība un sava noteikta dzīve, kura ir jāizdzīvo, vieniem vieglāk, citiem smagāk un nevienam nav tiesību to atņemt. Eitanāzija ir dzīvības atņemšana un mēs nekad nevaram zināt, vai tā tādā vai citādā veidā neatgriezīsies pie mums pašiem atpakaļ un domas par izdarīto var mocīt līdz pēdējai stundai.
|
Snamlet, vispirms tam slimajam jaasaak ar sevi, kaadeelj gan vinjsh tik taalu ir nonaacis... ne jaaluudz muljkjiibas...
|
fiff...slims cilvēks diez vai sāks analizēt savas saslimšanas cēloņus, jo var izdarīt maldīgus secinājumus, jo daudzas slimības var būt iedzimtas...
|
49-56gadi.-Turpinās attālināšanās no personīgām ambīcijām, virzība uz garīgo būtni. Fiziskā vitalitātte mazinās, bet to kompensē padzīļināta garīgā un psihiskā izpratne.
56-63gadi.-Prāta un fiziskās spējas samazinās,bet gars kļūst spēcīgāks.
(Rindas no grāmatas"Ieskaties nākotnē")
|
atceros, kad vecaamaate guleeja uz gultas ar kaulu veezi - ilgi guleeja. es toreiz pamatskolaa maaciijos. muteriite vinu kopa un visu laiku atkaartoja - kaut vai uz gultas, bet mammiite ir liidzaas... varbuut egoistiski - bet, taas ir manas atminas.
|
jaa... vecaamaate aizgaaja loti mieriigi... viekaarsi iemiga. kaut... tie izguleejumi, morfijs (jeb, ko nu tur spriceeja...)... bet - vina vienalga negribeeja mirt.
nezinu, ko atbildeet. lai Dievs nedod piedziivot briidi, kad jaaizveelas.
|
.....sameklešu radinieka barona f´Gebstelsa vecos karalaika zobus ar visu nelietoto ampulu.....
|
Smaga situācija, šausmīga izvēles iespēja-jā/nē....Iespējams, ka varētu gan-mīlestības vārdā...............
|
.... no kristietības viedokļa mirēja lūgumi ir jāpilda....(aiziet konsultēties ar batjušku....)
|
Mana mammīte nomira pirms trīs mēnešiem, es viņu kopu, tie cilvēciņi, kuri nav gājiši tam visam cauri, daudzko nesaprot, bet tāda doma, lai palīdzētu aiziet... nav bijusi nekad. Tagad dzīvoju vienalga ar sirds pārmetumiem, kāpēc nedarīju tā vai šitā, tas būs vēl ilgi, ilgi.....................
|
Domāju,ja reiz kāds vēlas atstāt šo pasauli viņš nav tiesīgs šajā pasākumā iesaistīt tuviniekus. Iespējams vēlme nav tik liela izdarīt sev galu, ja palīdzību var lūgt pašiem tuvākajiem......un tiem ,kas paliks būs jāsadzīvo ar slepkavības faktu. Kaut kāds ārprats...gribam citus padarīt atbildīgus par savām iegribām.
|
Ja Tu lūgumu izpildītu,tad tevi nemocītu sirdsapziņa? Cilvēkam pašnāvību taisīt ir grēks un viņa ciešanas ir izpirkuma maksa par karmu. ja neizpirks šai dzīvē,būs vēlreiz jāizpērk tādā pat ceļā. Tāpēc nelemsim tur,kur neesam tiesīgi lemt un katram savs ceļš sagatavots.
|
Var jau saprast, ka cilvēks sāpju nemaņā lūdzas, lai viņam palīdz aizmigt. Bet es stipri šaubos, vai kāda māte, pie pilna prāta būdama, lūgs savam bērnam šādu "pakalpojumu". Cita lieta, ja eitanāziju veic neitrāls cilvēks, ārsts. Bet vispār šāds lūgums tuviniekam ir milzīgs egoisms. Ja kas, esmu kopusi uz nāvi slimu māti, jā, viņa nomira burtiski mums ar māsu uz rokām. Cieta sāpes, bet neko nelūdza, bija laimīga par katru piedzīvoto vēl vienu rītu.
|
Es savu māti nenosodu, bet pati neuzdrošinātos neko tādu lūgt,pimkārt jau no savas pieredzes.Vairāk neko nerakstīšu....Pateicos visiem par atsaucību.
|
es joprojām nezinu,ko es darītu,ja to lūgtu,ciešot milzu sāpēs.
Katra cilvēkam tā šapju izjūta-stiprums ir savādāka.
Ir cilvēki ,kurie, necilvēčigi sāp-pat sāpju šoks,no sāpēm,kuras cits uztver kā-nu šap-nu un tad-pāries.
tā kā-ja ārsts trāpās ar augstu sāpju sliegsni-viņam-kā teikt,nsap vai mazliet sāp,tad tas ir slikti,ja tādam ir pacients ar ōti zemu sāpju sliksni-kam ļooti sāp-necilvēčigas mokas.
Tas jau arī jāņem vērā/minot savu pieredzi par mērauklu-etalonu/.
es nezinu,ko es darītu.
es nezinu,ko es lūgtu-tādā reizē.
man nav atbildes-nezinu.
laiks dziedē-un vairāk vajag iet saulē-tā pālīdz/i pašai,i aizgājējam-to pieminot/.
|
Man jau šķiet, ka pēc Straume22, Hefny un Guča6 kaut ko piebilst būtu lieki.
Nē, tuviniekiem nav jārespektē. Un mirējs var ko tādu savam miesīgam bērnam lūgt tikai tad, ja apziņa aizmiglota - jo viņš lūdz slepkavot.
Dzīve ir dažāda, ja sāpes in nepanesamas un nāve ļoti tuva, es esmu par eitanāziju, taču tādu vēlmi var izteikt ārstam. Bet tuvajiem? Nekad.
Es nedomāju, Puķuk, ka Tev ir jājūtas vainīgai par mammas ļūgumu, jo caur viņu runāja sāpes.
|
Nu protams, ka ir jarespektee. Tikai nevajag jaukt paliativo medicinu ar eitanaziju vai pat ar slepkaviibu. Parasti jau aprunajas ar tuvienieku, kurs ir nearstejami slims, ko vins velas, un ko vins nevelas. Un parasti to arii dokumentee. Ja situacija ir tada, ka cilveks beigaas mokaas, vinam ir tadas sapes, grib nomirt- es teiktu vins ir drankiigi mediciiniski apruupeets. Nezinu, kadas ir paliativas medicinas iespejas Latvijaa, jo ilgus gadus tur ja u nedziivoju.
|
|
Rādu no 1 līdz 31 (kopā 31) |
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
Ruugtaa_pukje