|
|
Sanāca saruna ar vienu psihoterapeiti, kas apgalvoja, ka tikai cilvēks ar psiholoģiska rakstura problēmām, pievēršās baznīcai vai sektai. Un tas saistīta ar to, ka cilvēks meklē mīlestību, sapratni, mieru. Atkarībā no tā, kādas attiecības bērnībām ir iztrūkušas, tiek pielūgts vai nu Jēzus Kristus, vai Jaunava Marija, vai abi kopā. Vai tikai bērnības traumas liek cilvēkam meklēt mīlestību Augstākajā? Īsti negribējās piekrist šim viedoklim par visiem 100%, bet savi 70% varētu būt. Kā jums šķiet?
|
Daļēji varbūt ,bet man šķiet milzīgs iespaids ir tiešī pašā audzināšanā.
|
Jebkurš cilvēks normāls meklē mīlestību.
|
Audzināšana var būt, bet tikai tās spēks, domāju, darbojas līdz laikam, kamēr bērns nav izaudzis un aizgājis savā dzīvē,tb., kamēr atkarīgs no vecākiem. Aizejot patstāvīgā dzīvē, saskaroties ar citu vidi, ja vien domājoša būtne, viedoklis, priekšstats veidojas pašam. Es nedomāju, ka līdz ar to novērstos......nebūt nē, bet iegūtu citu formu.
|
Galvenais cilvēku neveiksmju cēlonis: - Bailes , ka mani nemīl !
|
kuram cilveekam nev bijusas "beerniibas traumas"?:) taadu tacu nav. nevienam dziive nav bijusi ideaala. bazniica konkuree ar psihoterapiju, taadeel abas viena par otru izsakaas neglaimojosi:)
|
Ir vienkāršāks tulkojums, garīgi vājāks cilvēks iet uz baznīcu, spēcigāks ie pie psihologa, jo viņš apzinās savas problēmas. Ticība saglabājas vienmēr, Tikai nevajag jaukt ar ticību baznīcai. Cilvēks dzīvo tāpēc ka viņam ir ticība. zemapziņas spēks.
|
Sektai - jā, piekrītu, tur tiešām iesaistās vāja rakstura, viegli ietekmējami cilvēki vai ļaudis ar psiholoģiskām problēmām (tas nav viens un tas pats). Bet tradicionālajai baznīcai - nē, nepiekrītu. Baznīca vienkārši ir dzīves daļa, kas palīdz būt līdzsvarā. Tas, ko tā psihoterapeite saka par mīlestību uz Kristu vai Jaunavu Mariju ir vulgārizēts freidisms, nekas vairāk. Šaubos, vai viņa daudz zina par baznīcu. Par Freidu - varbūt.
|
Saka, ka nav neticīgu cilvēku, bet ir cilvēki, kas noliedz ka viņi tic Dievam. Pat rūdītākie ateisti (apzināti vai neapzināti) grūtā brīdī piesauc Dievu.
Es domāju, ka tieši vājāka rakstura cilvēki iet pie psihologa vai psihoterapeita - aiznes savu savu naudiņu, savu problēmu un gaida lai speciālists tiek ar to galā.
|
Mēs visi esam Dieva bērni un nebūt nav jāiet uz baznīcu vai pie psihologa,lai vērstu savas domas augšup,uz debesīm. Viss atkarīgs cik mēs iekšēji esam stipri un nosvērti.Katram ir sava pārliecība un taisnība,gan psihologam,gan minētajam Freidam,gan kalpotājam, kā arī mums katram.Sargāsim savu dzīvi no ļaunuma un saglabāsim ticību sev,mīlēsim sevi un apkārtējos,tad arī būsim stipri.
|
Labi, bet vai tas nozīmē, ka stiprais,neapmeklējot ne baznīcas, ne sektas, dzīvo ar mīlestību, pārliecību un ticību Dievam, bet vājais....dodas uz baznīcu vai sektu, meklēdams Dievu tanīs ?
|
..nedomāju,ka ar novirzēm, bet psiholoģiski vāji, un ar tieksmi uz atkarību:)
|
Katrs dara tā kā uzskata par vajadzīgu konkrētā situācijā - vai nnu pats nonāk pie kādiem secinājumiem, vai arī, draugi kautko iesaka.
|
Man liekas, ka šis nu ir viens no tiem jautājumiem, kas nav publiski apspriežami.
Vai ne tā?
|
Manuprat pieversanas ticibai nav saistita ar savu problemju risinasanu, bet ar intelekta limeni, ta pat ka gramatas (vesture) utt
|
egoiste, nepiekrītu, kaut gan taisnība ir katram sava.
|
Gan ticība,gan psihologi ir greizsirdīgi viens uz otru,jo viens otram atņem maizi un ziedojumus (naudu).Tāpat pavāji psihologi cenšas nonievāt un graut stipra laulātā pozīcijas,ja tas ir spējīgs otram laulātam sniegt morālu atbalstu un palīdzību,jo tādējādi tiek novērsta naudas donorēšana psihologam. Tas pats attiecināms uz sektām,sākot ar Jehovas lieciniekiem un beidzot ar Vasarsvētku draudzi.
|
Man psiholoģiskā bērnības trauma ir tieši no patēva - fanātiska katoļa, kam, ar tagadējo prātu saprotu, bija arī vismaz šizoīda personība (visgudrākais, vistikumīgākais, cēlākais, zinu kā citiem jāizturas un to paģēru, izspiego čeka un kolēģi, vajā ;) ). Bet es pati tiku galā gan ar patēvu, kas beigās no manis aizmuka (kaut gan savā ciemā Latgalē baudīja pat cieņu un bijāšanu kā nenoticis mācītājs), gan ar ticības lietām, ko esmu gatava apspriest ar visiem arī publiski.
|
Šodien Latvijā ir tik daudz psihologu un psihoterapeitu kā sunim blusu, kuriem bieži vien nav ne mazākā priekšstata par cilvēka iekšējās pasaules saistību ne tikai ar baznīcu, bet arī ar viņu problēmām. Diez vai savā dzīvē apmeklēšu kādu t.s. psihologu, jo īstu psihologu Latvijā labi ja ir 3-4. Apgalvojums, ka cilvēks ar psiholoģiskām problēmām tikai pievēršas baznīcai, ir galīgas muļķības. Vāja gribasspēka, bezrakstura un ar zemu intelekta līmeni cilvēki biežāk pievēršas sektai. Ne man, ne manas ģimenes locekļiem nav bijušas bērnības traumas, bet tas netraucē mums būt baznīcai piederīgiem, ja to vada tāds mācītājs, kā Juris Rubenis, cilvēks ar lielu sirdi un sapratni. Biežāk cilvēki pievēršas baznīcai un ticībai, kad ir nācies dzīvē sastapties ar patiesi dziļām traģēdijām (tuvu cilvēku nāve, katastrofas u.c.)un viņiem palīdz sava paša saruna ar Dievu, ticība sev, kur Dievs nenosoda viņu, bet palīdz t.i. ticībai tikt pāri nelaimei vai kādai citai klizmai. Pie Dieva iet taču arī priekos, vai nav tā? Vajag uzmanīgi ieskatīties baznīcu apmeklējušo cilvēku acīs, ieklausīties viņu vārdos, tad nevajadzēs runāt muļkības, ne par novirzēm vai garā vājajiem. Ja ģimene pareizi, ar sirdi un mīlestību audzina bērnu, tad viņš būs garā stiprs un vēlāk ticēs sev, savam spēkam un Dievam, kurš šo ticību sev tikai pastiprinās. Neesmu ne draugiem, paziņām vēlējusi doties ne pie kādiem psihologiem un to arī nedarīšu.
|
debatēt var ilgi un dikti, arī dažādos virzienos, bet vai zinām patiesību??
|
Skat. Maslova piramīdas 3. līmeni piederības apziņa, kas nozīmē vajadzību pēc ģimenes, draugiem,mīlestības. Un cerība vēl baznīcā (ja labi uzvedīsies un maksās http://rigasluteradraudze.lv/par-mums/desmita-tiesa/ un vēl 5 citi veidi) iemantot 4. līmeni: novērtējumu un cieņu, kas nozīmē tieksmi iemantot citu cilvēku atzinību, novērtējumu, uzslavu, kas apstiprina pašcieņu ;) 5. līmenis pašizpausme, kad cilvēks izmanto savas spējas, dotības lai sasniegtu savu mērķi un nav savarīgs novērtējums par to, tad nav vajadzīgs vairs.... Es šo īpašo mirdzumu acīs skaidrotu tā, bet katrs pamana atbilstoši skatu punkatam (arī Maslova piramīdā), kurā atrodas un veidu, kuros apmierināt augstākminētās vajadzības, pieejamībai (atbilstoši personiskajiem dotumiem un spējām un, galvenais, gribēšanai to visu pielietot).
|
Ticība ir domas ceļa posms, ejot no nojautas pie atskārsmes.
Iesākumā ir nojauta, apjausma, tad ticība, izziņa, atziņa, sapratne un visbeidzot atskārsme.
Ja salīdzinām šo procesu ar auto. Tad nojauta ir aizdedzes atslēgas ielikšana tās ligzdā. apjausma ir pirmais pagrieziens, kad iedegas paneļa spuldzītes un dzinējs ir gatavs darbam. Ticība ir kā ģeneratora iedarbināšana, kas sāk griest dzinēju. Tad dzinējs sāk darboties un spiežam akselerātora izziņas pedāli, līdz dzinēja darbība stabilizējas un mēs saprotam, ka auto ir darba kārtībā, un varam braukt, kur izvēlamies. Tad braucam un mūs pārņem kustības vienkāršuma atskārtums. Un tā līdz pirmajam šķērslim, krustojumam, kad atkal viss sākas no gala.
Bet mēs taču zinām, kas notiek, ja darbinām un darbinām auto ģenerātoru. Tas uzkarst līdz auto kļūst nelietojams. Un ar ģeneratora palīdzību var gan kādu gabalu braukt, bet tik un tā tas auto nobeidz un mēs paliekam kur esam. Tas pats ar ticību, ja tā kļūst par mūsu mērķi, ne dzinuli mūsu dzīves virzībai kādā vajadzīgā brīdī.
Ir vērts par to aizdomāties, lai saprastu ticības dziļāko būtību un to, kāpēc dažādas organizācijas izvēlas ticību kā savu dalībnieku mērķi?
Tas tāpēc, ka, ja ticību dāvā, lai iekustinātu cilvēku dzīvei, tad cilvēks pasaka paldies, gluži kā auto "piepīpētājam" ziemā un pamājis pateicīgas atvadas aizbrauc. Bet, ja ticība tiek iegalvota kā mērķis, cilvēks nekur neaizbrauc un strādā šis organizācijas labā, ik pa brīdim griežot ticības ģenerātoru, kurš ražo vien troksni un siltumu šai organizācijai. Tāda ir arī kristīgās Baznīcas būtība. Neļaut cilvēkam aizbraukt, to paturēt un baroties no cilvēku bezjēdzīgās ticības, kura var sniegt vien cerības siltumu pašam ticības darbinātājam, bet reālu, materiālu labumu pašai baznīcas organizācijai un tās vadītājiem.
Kas skar Augstākā meklējumus, kas latviešiem tiek dēvēts par Dievu, tad jāraugās uz tiem devumiem, ko tas sniedz. Un tie ir treji-
Laidums, atbrīvošana.
Tas ir tas, ka mēs es
|
Tas ir tas, ka mēs esam, kā ar apziņu apveltītas būtnes, subjekti. var apgalvot, ka šādu "būtnu" ir krietni vairāk nekā mēs iedomājamies. Tās ir gan cilvēki, gan dzīvnieki, zivis, putni, augi, tāpat kā ūdens, akmens un it viss, kas sastāv no iekšēji kustīgās matērijas un šis kustības nemitīgi strāvotās enerģijas. Katrs, kas spējīgs kaut jel kādā veidā ietekmēt apkārtējo ir apveltīts ar apziņu, un šo apziņu kopums tad arī ir mūsu realitātes pamats, tas, kas to veido un padara par Mūsu pasauli.
Bet Dievs ir tas, kas no sākotnes līdz šim brīdim un bezgalībā, šo plūdumu un nemitīgo kustību ir nodrošinājis, pašam esot objektīvi reālam, bet mums, kā subjektiem līdz galam neizprotamam. Tas ir, kā dzīvojošam divās dimensijās spēt izprast dzīvi 4 dimensijās. Ja nav spējas kustēties tikai divos virzienos ir jau grūti saprast kustību 4 virzienos, no kurām viena ir laiks. Bet Dievs dzīvo daudzimensiju realitātē, kamēr mēs 4.
Likums.
Tas ir tas, kas nosaka it visa sakarību būtību. Mēs pa daļai vien to atklājam savas sapratnes un spēju robežās un pielietojam pēc savas vajadzības un arī spējas. Kā fizikas, ķīmijas un tamlīdzīgus likumus. Vienlaikus šo likumu ietvaros veidojot savus pieņēmumus, savus likumus, kā tikuma likumus, krimināl, vai administratīvos likumus.
Padoms.
Tā ir saskares vieta starp mums un Dievu. Dieva padoms. Tam ir daudz nosaukumu. Intuīcija, atklāsme, gaišredzība....
Tas ir tas, kas palīdz "zināt" kurp nārstot uz Saragasa jūru jādodas zušiem no Juglas ezera (protams, ja tur vēl kāds pēc cilvēka ķīmiskās iedarbes kāds vēl palicis :)) Un kad tas pēc nārsta nomiris, izšķīlušiem zutēniem dod padomu, kurp jāceļo, lai atgrieztos savā tēvijā, Juglas ezerā.
Mums cilvēkiem, kuriem ir dvēseles remesis - prāts, ši spēja, izmantot Dieva padomu ir vājāka. Bet gluži bez tā mēs neiztiekam un pēc tā mēs nereti tiecamies.
Un, lai spētu šo saskarsmi veidot mēs veidojam sava veida logus uz Dievu, svešvārdā ikonas. Latviešiem tādas ir akmeņi, koki, ūdens. Kuri a
|
Kuri ar savu apziņu palīdz mums Dievu sajust tieši un nepastarpināti. Citiem tie ir roku veidoti darinājumi, - gleznas, skulptūras, rotas, simboli, arī cilvēki. Kā piemēram šamaņi, vai priesteri.
Arī pats vārds - Dievs ir ikona, logs pie Augstākā padoma.
Tad, atgriežoties pie ticības. Ticība ir tā, kura palīdz atvērt logu, kad apjaušam augstākā klātbūtni. Vienlaikus gan jāsaprot, ka loga virināšana nepalīdz saskarsmei, bet to kavē un padara neiespējamu. Un tā priesteri, kuru pamatdomai ir jābūt logam, ikonai uz Dievu, būtībā ir sargi, kuri saka, aiz manis ir Dievs, bet pie Dieva tā arī nelaiž. Tie saka, - nāciet, ticiet uz Dievu, bet Dieva padomu vēstīšu es, pēc savas sapratnes un vajadzībām.
Iespējams tāpēc mums, mūsu senčiem nebija dziņa veidot priesteru kārtu un tie ar Dievu veidoja saskarmi tieši, individuāli.
Var vēl piebilst, ka arī mītiskais Jēzus Jaunās derības pastāstos, māca tieši to pašu un asi nosoda organizētās ticības liekulību, tās merkantilo būtību un ļaunprātību.
Taču sarkastiski ir tas, ka šī,- Jēzus nosodītā ticības organizācija, Jēzu ir paņēmusi par savu mesiju, vienlaikus nekādi neņemot vērā tā norādījumus, liedz tās piekritējiem Dieva padomu, dalot tikai bezvērtīgo cerību un aicinot nemitīgi ticēt un piedalīties, pēc Jēzus teiktā liekulībā, sanākot vienkopus un ģenerējot to publiskās lūgšanās :)
Apzinoties, izprotot, noticot, izzinot, un atskārstot šis sakarības, ir iespēja izvairīties no ticības organizāciju lāsta, un vienlaikus pēc brīvas gribas izvēlēties sev piemērotāko ikonu, saskarsmei ar Dieva padomu,- dievpalīgu. Un tad ir viena alga, kas ir mūsu ikona. Akmens, jaunava Marija, Jēzus, vai ozols, Dieva, Allaha, vai Budhas (Tadhata) jēdziens,- vārds un logs.
|
Šausmīgi daudz burtu...:)
|
Nu gan "atradusi" par ko runat...:)
Naciet uz draugiem.lv
http://www.draugiem.lv/group/16110395/dzenbudisms-psihoanalize-labbutiba-well-being-un-dzi
ves-maksla/
|
Nav vajadzīga grupa, lai sasniegtu līdzsvaru sevī un savus mērķus. Tāpēc esam šeit - ne reliģiskās grupās. Laiks netiek tērēts tur esot un lai kašķētos par reliģiskām tēmām. Jo - lai argumentētu, būtu jāapgūst reliģijas, bet ir citas prioritātes, ko apgūt.
|
Varbūt keksenei taisnība,ka cilvēki griežas pie mācītāja pēc mierinājuma un cerības. Vismaz kaut kam gaišam tak jābūt cilvēka dzīvē un tad nu viņš cer uz mūžīgu pestīšanu un dzīvi paradīzē. Nevajag atņemt viņiem to prieku. Viduslaikos jau tāpēc tik daudz bija baznīcā gājēju,kjo tauta bija nabaga un beztiesīga,bet Dievs tad piederēja visiem un to nevarēja atņemt. Protams,ka ar to arī turēja paklausībā,bet tad vēl nepazina tādu jēdzienu kā psihologs :) Psihologs bija mācītājtētiņš.
|
Kamēr cilvēks nav apmierinājis vajadzību piramīdas fundamenta prasības nekādas reālas domas par dievu nesanāk. Vienvienīgā doma ir palīga meklēšana lai nodrošinātu sev izdzīvošanu un visas lūgšanas arī ir balstītas tieši uz to. Paīstam var sākt par dievu domāt vien tad kad vairs nav par dienišķo maizi jādomā. Citādi tas tāds bleķis vien ir.
|
Piekriitu Zeltiitei.Visaas tragjedijaas un nelaimees esmu radis speeku paardziivot pats sevii,kljuudams arvien nosleegtaaks un stipraaks.Ja es arii ticu kaadiem augstaakiem speekiem,starpnieki man nav vajadziigi.
|
taizelis22 / noslēgtība nav stiprums. Tā ir salauzta sirds kura uzcēlusi mūri lai sevi pasargātu no vēl kādiem ievainojumiem. Nepiekrītu teorijai ka traģēdijas un nelaimes dara cilvēku stiprāku. Tas nav stiprums. Nelaimes notrulina. Ne domāšanu protams bet jūtas, uzticēsanos. Tas varbūt nav Jūsu gadījums, bet mani novērojumi par manis satiktajiem cilvēkiem. Cilvēki kļūst drīzāk nežēlīgi, nespējīgi pažēlot otru. Dzīvo ar devīzi: Mani nežēloja, kāpēc man kādam līdzi jājūt" Citam citu vajag pēc iespejas vairāk lutināt, nevis priecāties par nelaimēm kas itkā stiprākus dara. Tikai tas kurš daudz mīlestības saņēmis spēj citiem dot jo viņš zina kas ir mīlestība un viņam ir ko dot.
|
Daļai cilvēku, kuri pievērsušies baznīcai, tas varētu būt par iemeslu. Tomēr "pa lielam"- nepiekrītu.
|
Inkata, pēdējā laikā daudz lasu. Vienu no pēdējām izlasīju Viljama P.Janga grāmatu "Būda"....iesaku jebkuram, kurš atrodas ticības skaidrības meklējumos. Inkata, ko es gribēju teikt - nepiekrītu, ka cilvēki, saskaroties ar problēmām, pārdarījumiem utt., kļūst ļaunāki. Tā īsti nav. Kaut kāda daļa jā, bet tie cilvēki nav sirdsskaidri. Viņos jau tā perinājās naids, atriebība....tikai kaut kādi konkrēti apstākļi izcēla to ārā. Tātad, "Būdā" ir izskaidrots, ka Dievs nesoda , cilvēks pats ar savu rīcību rada apstākļus. Kad izlasīju grāmatu, aizdomājos par savu situāciju un sapratu, ka tas tiešām tā ir. Taču Dievs palīdz iegūt ko pozitīvu no problēmām, nelaimēm un dažādiem sarežģījumiem. Tie, kas ir atvērti un mīloši, viņi dzird, bet pārējie perina atriebības plānus.
taizelis22, es arī uzskatu, ka noslēgšanās nav stipruma pazīme, bet gan vājums. Vienīgais, kam piekrītu, ka nav vajadzīgi starpnieki:)
|
Ir vesels virziens (Eksistenciālā psihoterapija), kur Dievs dziedinošajā procesā ir neatnemama sastāvdaļa. Kā apliecinājums ticībai augstākajiem spēkiem, savas lepnības piezemināšanai un, galvenais, situāciju, ko nevar mainīt, pieņemšana.
|
Katram pacientam savas zāles - kāds tās sauc par dievu. Bet pie zālēm rodas pieradums, tāpēc neatņemsim tās ;) Ilgstoši atrodoties klīnikā, sāk likties, ka it visi ir pacienti un nepamana, ka pasaule ir tur ārā, kur īstā dzīve norisinās bez zālēm, mierinājuma meklēšanas utt.
|
Ja nevēlas vientulību, nesapratni, izvēlas ticību!
|
Jo tā ir vieglāk, nekā strādāt ar sevi, lai nebūtu vientuļš un patiktu cilvēkiem, ko iekāro., kā arī sasniegtu savus mērķus citās jomās (izskats, svars, fiziskā forma, veselība, profesija, karjera, draugu loks kur tusēt, atalgojums utt. - kas nu katram ir svarīgs un tāpēc šķiet, ka pietrūkst) Lai tiktu saprasts - 1. jāsaprot pašam sevi, 2. citus.
|
keksene66 / neperinājās gan nekāds naids vai atriebība. Man ir daži ļoti labi pazīstami cilvēki. Es drīzāk teiktu ka viņi ir saņēmuši pamatīgu spļāvienu atvērtā dvēselē un tāpēc tādi kļuvuši. Par mīlestību mēslus, par ticību nodevību saņēmuši.
|
Marmelaade / novest cilvēku depresijā iestāstot ka viņš ir niecība un nav nekā vērts? Padarīt par lupatu. :))
|
Ticība ir Dieva dāvana - to nevar iegūt, nopirkt, paņemt utt. Tā vai nu tiek dota vai nē..Diemžēl:) līdz ar to arī sapratne par ticīgo kopābūšanas vietu - baznīcu un tās jēgu cilvēku dzīvē nāk tikai pēc tam:)..
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
keksene66