Šim zēnam(teiksim nenoteiksmē)galva stāvēja uz pleciem,-un nevis tikai cepures valkāšanai.Daudzi viņa vecumā bija aizrāvušies ar slinkumu.Zēns gribēja būt noderīgs un izpalīdzīgs,tomēr daudz bija arī tādu darbiņu,kur vienam nav pa spēkam,grūti vai pat neiespējami.Tas attīstīja jaunieša domāšanu.Sāka parādīties atzinības vārdi,par paša trako iedvesmu un izdarītiem darbiem,kas cituviet netiktu novērtēti,ja to būtu veikuši vairāki jaunieši.Zēns aizrāvās,patika arī tas fakts,ka viņam pievērš pieaugušie pozitīvu novērtējumu.Jaunības blēņas netika aizmirstas-gluži otrādi-tika veikti blēņu darbi,par kuriem pat pieaugušie brīnījās.Zēns nebija egoists,viņš vienkārši spēja būt pieaudzis savā domāšanas jomā.Vēl nodarbojās ar vieglatlētiku un neslikti startēja sacensībās.Tur gan gudrībai nebija liela loma,bet loģiski secinājumi un goda raksti krājās.Puisis ļoti mīlēja smīdināt kolēģus,bija jautrs itvisā.Un tad pienāca armijas dienesta laiks...
Protams kā jau visūr,arī zēna dienošajā daļā bija liela ĢEDOVŠČINA(veco dienošo armijnieku virsroka).Darbi bija dažnedažādie,bet pat tur jaunietis veica brīnumdarbus un par to ātri vien dabūja karavīru atzinīgu novērtējumu.Ar viņu jau apgājās saudzīgāk un pat prasīja padomus.Armijā joki neizpalika un viņš kļuva par humora un satīras avīzes redaktoru.Šis jaunais ESIETIS ar savu vienkāršību bija izcīnījis uzvaru pār sevi un armijas ienaidu un jutās pa īstam gandarīts.Armijas laiks viņam pagāja ar patiesu baudu un jautri-jaukām atmiņām.Viņu uzzīmēja mākslinieks,kam vienīgam visā bataljonā bija ļauts zīmēt Ļeņina attēlu no rokas.Viņš vēl nezināja,bet ar humora starpniecību jau sarakstījās ar savu nākamo dzīvesdraudzeni.Beidzās armija un esietis atgriezās dzimtajā zemē,no Krievijas ziemeļiem.Tālāk ieietās ķēdes posms civilajā dzīvē...
Pēc gada jau bija apprecējies ar meiteni no rajona.Vēl pēc gadiem diviem,trijiem jau bija kļuvis tēvs dēlam un meitai.Dzīves problēmas turpinājās.Izcīnīja bērniem silīti,vēlāk bērnudārzu.Visur bija rindas un apiet tās oficiāli gandrīz nereāli un neiespējami.Sieviņai rūpēja bērnu tīrība un lai būtu vienmēr paēduši.Tētuks visur ar bērniem maršrutēja viens.Gan uz,gan no silītes,bērnudārza,gan brīvdienu pastaigās un sīkekskursijās.Viņam patika.Bija milzumliela pacietība un gandarījums no apkārtējo māmiņu greizsirdīgiem skatieniem un novērtējumiem.Viņš bija savā ādā un esietis sita atkal augstu vilni,jo ar visu varēja tikt galā pats.Un tad izdomāja māju būvēt...
Nu nebija no naudīgākām jaunizceptā vecāku ģimeneīte.Tomēr esietis atkal lika lietā iemaņas un zināšanas.Strādāja pats uz smagā auto.Vienam veda baļķus,otram gāzbetonu,citam vēl ko,lai tiktu beigās pie sev nepieciešamās lietas būvniecībā.Galviņa kūpēja,lietas bīdījās,māja cēlās.Senči arī pielika lielu savu finansiālo atbalstu,tomēr paša celtniecība lielāko tiesu bija tikai uz esieša pleciem,kurā būvi cēla pat bez betonmaisītāja.Un tomēr bija ļaudis,kas vaicāja:Kur gan Tava brigāde,ka ātri ceļas,bet nevienu neredz un nemana?Esietis gandarīti uzsmaidīja:Naktī strādā...Viņš bija pat piešāvies pie griestiem pieskrūvēt sešmetrīgus dēļus viena pats,salīmēja viesistabā (augstums 2,5 M)viens pats tapetes.Dzirdējis bija,ka citi ar tā darot,bet viss ir jāizmēģina pašam ar.Viņš palika par slinku,lai lūgtos citiem pēc palīdzības,kuru bieži arī atteica.Viņš izauga un iegāja lielā ESIEŠA fāzē,kur labāk un drošāk visu veikt vienam,lai nav uz citiem jāuzveļ vaina.Vai šādi audzināti ļaudis ir derīgi mūsu dzīvē?Vai šis fakts nav EGO -ar citādu pavērsienu?Jautrība un sabiedrības atbalsts esietim ir bijis ļoti augstu vērtēts,viņš neierāvās sevī,bija no tiem,kas padalās un aprunājās,iesaka-kā un kādā veidā labāk.Patstāvīgi kontaktējās uzklausot citu viedokļus,bet izdarot secinājumus,darīja pēc sava prāta.
NU KO IETEIKSIET ŠINĪ JOMĀ ESIETIM?VAI LABA DZĪVE TĀDĀ VEIDĀ?
P.s.-un protams sieva bija pieradusi,ka vīrs lieliski tiek ar visu galā,un uzskatīja to par normu.Nepieciešamās uzslavas vārdu vietā, esietis saņēma tikai pārmetumus par vēl veicamiem un neizdarītiem darbiem.Viņam trūka dzinulis,paslavēts novērtējums.Viņē bija zaudējis cieņu sevā priekšā un nevēlējās vairs neko darīt,jo nebija vairs neviena,kas viņa spēju un čaklumu novērtē.Bija tukšuma sajūta.Apziņa spieda pie zemes,esietis jutās sagrauts.Vai ir vērts censties,ja to(kā PSRS laikus) sāk jau uzskatīt par ikdienu,paceļ plānu skalu un izstrādes normas,pirod un vairs neievēro?Bet cilvēkam jau nekad nav labi,ne???Ja ne cits,tad pats celsi savu galvu debesīs...(vai ieraksies sevī un visss)
oHo.lv izmanto sīkdatnes, lai darbotos un nodrošinātu Tev lielisku pieredzi. Vairāk par sīkdatņu veidiem, to izmantošanu un konfigurēšanas iespējam lasiet šeit.
p.s. Mums arī nepatīk visi šie logi un paziņojumi, bet tāda nu ir kārtība 😅
