|
|
 Inkata tēma (2014-07-30 10:26) [ visas] :
Par pazudušo dēlu.
citāts no Ikšķiles draudzes bībeles stundām)
Vecākais brālis un tēvs
Teksta uzbūve liecina, ka tēma par vecāko dēlu ir kā paralēls un līdzvērtīgs vēstījums.
Vecākais dēls atrodas uz lauka, lai strādātu. Tas viņu nošķir no spilgtajiem notikumiem, bet iespējams, arī raksturo viņa attālināšanos no tēva. Jāatceras, ka tēvs jau pirms gadiem bija sadalījis īpašumu starp saviem dēliem. Vecākajam tas iespējams vairojis varas apziņu.
Saskaņā ar tā laika un apvidus tradīcijām, vecākajam dēlam pienākas būt par galveno svētku organizētāju, lai tēvs varētu būt pie viesiem. Šajā gadījumā tas tā nenotiek. Iespējams tēvs jau nojauta viņa reakciju, taču iespējams, ka šeit tēvs ir vienkārši steidzies organizēt svinības nepasaucot vecāko dēlu no lauka.
Vecākā dēla reakcija ir cilvēciski loģiska - dusmas. Tomēr no teksta attīstības zināms, ka viņš dusmojās ne tik daudz par tēva neprātīgo piedošanu, bet problēma ir tieši mielasts jaunākajam dēlam par godu.
Vecākais dēls atsakās būt mielastā kopā ar tēvu un brāli kopības saraušanas publisks žests.
K.Beilijs savā grāmatā Poet and Peasant uzskaita 7 vecākā dēlus apvainojumus tēvam:
Necienīgi uzrunā savu tēvu;
Vecākā dēla attieksme un gars ir kā vergam, nevis kā dēlam;
Dēls publiski aivainojis tēvu, tomēr saka: nekad neesmu pārkāpis tavu bausli;
Apsūdzība negodīgumā ne reizi nav devis kazlēnu viņam kopā ar draugiem;
Vecākais dēls apgalvo, ka viņs nepieder pie ģimenes locekļiem;
Vecākajam dēlam pamats līksmībai ir vakars kopā ar dragiem, nevis jaunākā brāļa atgriešanās mājās;
Vecākais dēls uzbrūk jaunākajam, apsūdzot, ka tas dzīvojis ar netiklēm.
Tēva atbildes rekcija ir paradoksāli mierīga un bez aizvainojuma, tomēr viņš nemaina savu pozīciju. Galvenais, ko tēvs vecākajam dēlam pasaka vecākā dēla vieta namā un viņam pienācīgā mantojuma daļa netiek apdraudēta. Tēva atbildē nav ne miņas no dusmām, tiesāšanas, kritikas vai noraidījuma par vecākā dēla apvainojumiem. Tēvs turpina ar mielasta pieminēšanu p
|
Gribu aizstāvēt vecāko dēlu kuš manprāt tiek apbižots gan no tēva puses, gan arī tradicionālajos skidrojumos.
Kāpēc vecākā dēla reakcija tiek traktēta kā dusmas. Es tur saskatu sāpes par to ka viņš ilgstoši un veltīgi ir centies izpelnīties tēva uzmanību, bet nav to saņēmis.
Otrs apgalvojums, ka vecākais dēls apvaiuno tēvu negodīgumā. Arī šeit es saskatu tikai sāpes par to ka vecākais ir juties atstumts un viņa darbs un ieguldījums nav ticis novērtēts, par ko liecina viņa vārdi: "Tu man neesi ne reizi pat vismazītiņākos svētkus šaurā lokā sarīkojis (devis kazlēnu) Ja vecākais dēls nejustos mīlestībā apdalīts, viņš neteiktu šādus rūktuma pilnus vārdus un spētu priecāties par jaunākā dēla atgriešanos. Šo apstiprina arī tēva atbilde: "Viss kas ir mans, ir arī tavs" Manta, nevis mīlestība kas pietrūka vecākajam dēlam.
|
teva un dela attiecibas vienmer ir bijushas sarezhgjitas, jo jaunie lauvas vienmer grib parspet vecos. taa nevilshus ir problema, kas attalina vienu no otra.
|
Pats / tēviem būtu jābūt gudrākiem par dēliem. :) un jāprot situācija vadīt. Tam, ka dēls pārspēj tēvu, būtu tēvā jārtada lepnumu, jo tas liecina ka tēvs ir bijis labs skolotājs. :) Bet fakts ir, sabiedrība šādas lietas nemācās. Sabiedrība lielāko līdzekļu daļu iegulda lai ražotu ieročus un tehnaloģijas nogalināšanai.
|
Pirmajā komentā iztrūkušais tekstiņš:
"Tēvs turpina ar mielasta pieminēšanu precīzi ar tiem pašiem vārdiem, kā viņš bija teicis kalpiem. Tas visticamāk ir mērķtiecīgs uzsvars, ka šiem vārdiem ir dziļāka nozīme norāde uz mielasta nepieciešamību, lai pazudušie un mirušie tiktu atjaunoti sadraudzībā un kopienā.
Read more: http://www.ikskilesdraudze.lv/b%C4%ABbeles%20stundas/pazudusais%20d%C4%93ls/ "
|
Domāju ka neviens jau neapšauba faktu ka ir prieks par jaunākā dēla atgriešanos, kā arī nepieciešamību šo prieku izrādīt, t.i. sarīkot svētkus. Un mums, kas sevi attiecībā pret Dievu identicifējam kā pazudušos dēlus, tas dod priecīgu cerību ka arī mēs tiksim ar mīlestību no Dieva sagaidīti. Bet tas viss nepadara par nebijušu to, ka vecākais dēlsi ir bijis mīlestībā apdalīts.
.
|
Es tā domāju,ka mēs tie retie,kuri izvirzijušies ticībā,dievkalpojumos,kalpošanā ,ticības praktizēšanā varam just to attieksmi ko vecākais dēls,attiecībā pret jaunāko??? Bez tam vai mums pienākas "rīkot svētkus ar kazlēniņu un draugiem",ja saucamies par ticīgajiem.Tas ir tā Tēva dēla. Vai jūtamies neapmierināti par grēciniekiem, kuri vēl tik pārnāks Tēva mājās? Tas ir vēl tik pievērsīsies ticībai.
|
kiokumicu/ šeit uz zemes taču neviens nav Tēva mājās.
|
kiokumicu / Tāda maza niansīte... nevis pašam rīkot svētkus, bet Tēvs sarīkoja jaunākajam dēlam svētkus, kurpretī vecākais acīmredzot ne reizes netika uzslavēts par savu centību.
|
vecākā dēla rīcība tu redzi aizvainojumu, bet ir iespejams redzēt arī egoismu. tas izpaužas sava satatusa parākuma apziņā, kura tiek iedragāta.
tā ir ļoti dziļa līdzība bībelē un kā tu saproti, patiesībā, tur atrodas, lai rādītu Dieva(tēva) attieksmi pret tiem, kuri atgriežas un greizsirdības iemesliem uz Dieva uzmanību. tas arī ir par to, ka persona dara pareizi, nevis lai izpatiktu tēvam, bet tāpēc, ka tā ir pareizi. tas ir kaut kas labs pats par sevi, viņš jau dara labi, rūpējas par saimi, saimniecību, ir uzticams. bet viņam piemīt arī greizsirdība, lepnums. un viņa paša labie darbi tam kļūst par nepatikas ķīlu starp tēva mīlestību pret viņu un viņa brāli.
ir rakstīts "tie, kuri bija pirmie, būs pēdējie un tie, kuri bija pēdējie kļūs pirmie".
tas ir saistīts.
ne reti tu var lasīt bībelē, ka cilvēki, kuri bija lielāki grēcinieki, atgriežoties darīja lielākus darbus nekā tie, kuri bija visu laiku ar Dievu. tas arī ir par to.
tā ir ļoti laba tēma. žēl, ka maz tādas cilvēki paceļ.
|
fargo / Egoisma saredzēšana ir parastais šīs epizodes skaidrojums. Jocīgi ka netiek saskatīts kā vecākais dēls tiek noniecināts. Pirmkārt vecākajam dēlam bija jārīko bvrāļa sagaidīšanas svētki, bet viņš no tā tika atbīdīts. Tātad sanāk izstumšana. Nereizi vecākajam netika uzrīkoti svētki, tātad viņš nesaņēma mīlestības un atzinības apliecinājumu. Kurpretī grandiozie svētki jaunākajam apliecina ka viņš tiek mīlēts un ka tēvs viņu visu laiku ir gaidījis, aizmirstot ka viņam ir vēl viens dēls. Pēc principa - esi tēva tuvumā un ko tad tev vēl vajag. Manis citētā analīze ir par Lūkas ev. 15. Bet man šķiet ka vēl kādā ev. bija šī līdzība minēta un mazliet citādi kā Lūkas ev. Varbūt kāds zina pateikt kur vēl ir par pazudušo dēlu. Nevaru atrast.
|
fargo / es tiešām neredzu ne greizsirdību ne lepnumu, tikai noniecināta cilvēka sāpi kuram svētki atvēra acis, vai kā mēdz teikt bija pēdējais piliens. Nepietiek ar materiālo labklājību un nepietiek ar apziņu ka dari to kas ir labi un pareizi, vajadzīga vēl apstiprinājums ka esi mīlēts. Ja par darīto nekad nesaņem atzinību tad galgalā vairs nesaproti vai dari pareizi un labi vai ne. Novērtējums ir vajadzīgs.
|
Jūs Te braucat dziļās auzās! Šī epizode ir aprakstīta Mozus grāmatā "Vecā derība".
Viens no ticības pamatiem ir: "Atgrieztā avs Tēvam ir vis tuvākā!"
Inka- Strādāt ar domu, ka par to saņems agstākā atzinību jau ir grēks no kristīgās ticības redzespunkta.
Labāk aizej pie kāda gudra telologa un viņš ceru Tev paskaidros.
|
bet kā vecākais dēls tiek nonicināts, ja viņš ir kungs, faktiski, pār visu tēva namu un ir noteicejs pār tēva nama lietām? un tāds viņš ir bijis visu savu mūžu. vēl vairāk. tāds viņš arī paliktu. tikai... arī melnajai avij, jaunākajam dēlam, tēvs grib izrādīt uzmanību un prieku par tā atkalienākšanu saimē.
vai vecākajam dēlam netika rīkoti mielasti? bet viņš arī nebija pazudis un tēvs(Dievs) saka - mēs esmam kopā bijuši visu šo laiku un tu ēdi vislabāko un tavā varā bija nodots mans nams.
un tas ir tieši par greizsirdību un arī lepnumu.
kā dēļ tad kains pacēla roku uz ābelu, kurš tacu viņam pašam neko nebija nodarījis? tā bija greizsirdība un lepnums.
mīlestība, agape.. pret kādu citu nenozīmē, ka tās nav pret tevi. bet pret citu, tā ir pret citu, pret tevi, tā ir pret tevi. un tu esi pie tā pieradis un tu uzkati, ka pārkāpējs to nav pelnījis. bet tēvam patīk žēlastība. un tā rada aizvainojumu lepnā garā, kurš ir kalpojis taisnībai nevis tāpēc, ka mīl taisnību, bet dēļ algas.
saproti?
|
tio_de_La_Plata/ paldies. Vai vari konkrētāk kurā nodaļā. Negribas visu lasīt. Par to ir arī Luka. ev. 15, ko izanalizēju es un par ko rakstīja Ikšķiles draudzes bībeles stundās.
A kapēc ar domu par atzinību. Nu kas tas ir, vai tad citāds variants nevar būt? Nu var taču. Vai man te kliekšus jākliedz vai. Par mīlestību te runa un garīgu tuvību kuras nav, vot. Un nezkāpēc tiek dēls tajā vainots, bet analizējot sižetu gan sanāk ka tēvs bija tas kas visu laiku par jaunāko dēlu raudāja un vecāko atstūma emocionāli. Mēs nepartiekam no maizes vien: " tu ēdi vislabāko un tavā varā bija nodots mans nams." (fargo). Ja jau vecākais dēls varēja teikt ka - tu man ne reizes ne kazlēnu neesi nokāvis - tad tas liecina ka vecākajam dēlam svētki netika rīkoti. Jā iespējams ka viņš pats atļāvās izklaidēties, bet tēvs viņam svētkus nerīkoja. Tur tā fīča. Tas ka kāds tev svētkus uzrīko ir ar pavisam vitu nozīmi kā vienkārši ballēties.
|
Johaidī, izpatikt. Nu kas tur slikts, izpatikt. Vai tad mēs necenšamies izpatikt tam ko mīlam? Mēs daram to kas patīk mūsu mīlamajam, lai viņam būtu prieks, lai viņš justos labi tāpēc ka mīlam. Un mums prieks par otra prieku un labsajūtu, kaut varbūt pašiem tas prasījis smagu darbu, mēs par to nesūkstamies, bet priecājamies ka esam varējuši iepriecināt. Te kads cits ir auzās ne es.
|
fargo / Beilijs ,citātā, saka, ka vecākajam dēlam ir attieksme ka vergam nevis kā dēlam. Jautājums kāpēc viņam ir šāda attieksme? Iespējams ka viņš visu laiku strādāja ar ticību ka ir dēls, bet tagad pārliecinājās ka ir algādzīs kuram pasaka, trev bija darbs un vis garšīgākā lēcu viras bļoda, ko tu vēl gribi. Bet svētkus svinēs citiem. To ka vecākais dēls tiek nostādīts kalpa lomā apliecina arī tas ka kalpi pateica viņam kas par svētkiem. Viņš netika pieaicināts svetkus rīkot, kā pēc tradīcijas tam bija jābūt.
|
tio_de_La_Plata / Mācītāji saka tā kā ir augstākminētajā citātā. Man tikai liekas jocīgi, kāpēc pareizi ir labo sodīt. Tad kad jaunākais dēls būs atbilstoši ilgi kopis tēva namu viņš arī tiks atstumts un vieta nākjs atkal vecākais? Tas ir kkāds iņ-jaņ princips vai?
|
fargo/ Ar Kainu un Ābelu ir tieši tas pats. Viens saņēma mnīlestību (upuris tika pieņemts), otrs nesaņēma (upuris netika pieņemts). Kains nogalināja savu brāli, pazudušajā dēlā tas nenotika. Dievs jautāja Kainam - kāpēc tu dusmojies uz savu brāli. Pareizi, dusmoties taču vajadzēja uz dievu kurš viņa upuri noniecināja ne uz brāli. Vecākais dēls tā arī darīja, izteica savu sāpi, dusmojās uz tēvu un par to tiek vērtēts kā ļaundaris un sliktais.
|
Viens nesa savu upuri no labākā ,kas viņam bija,Dievam par godu. Otrs nesa no tā kas palika pāri.
|
Šis bībeles murga gabaliņš ir stāsts par haļavu- ja tēvs ir neadekvāts un nekonsekvents, tad viens dēls var laist luni līdz pēdējam, un kad visi striķi trūkst, aiziet pie naivā fātera, lai tas atrisina viņa problēmas- uz nodokļu maksātāju(strādājošo mājinieku)rēķina- Parex- nultais- vēl pirms godmaņa, kurš divus ~200miljonu- miljonārus izglāba uz strādājošo mājinieku rēķina- cēli- a to viņiem kādi 550 ļimoni pietrūktu- būtu jāvergo paaudžu paaudzēs- labs darbs izdarīts- lai dzīvo haļavšiki, un viņu cēlais glābējs- a ko ta viņš glābtu, ja visi strādātu- neviens neuzdzīvotu- skukoķišče kosmičeskoje je...
|
zilene/ kur tu rāvi ka otrs nesa to kas palika pāri? Bībelē nekas tāds nav teikts. No pieredzes gan zināms, ka tauki un vilna deg, bet augļos un dārzeņos ir pārāk daudz ūdens lai tie degtu. Dumš tas Kains bija, vajadzēja žāvētus dedzināt, labāks rezultāts būtu. :D
|
Bet varbūt par to arī ir stāsts - ja ko darīsi tikai tādēļ, lai kāds novērtē, nebūsi gandarīts. Labs prāts būs vien tad, ja darīsi gan vajadzīgo, gan arī tas sasauksies ar paša sirds aicinājumu. Stāsta Tēvs ir pielīdzināts mūsu visu Tēvam. Viņam jau nevajag, lai vergojam pēc viņa baušļiem, bet gan lai, dzīvojot ar tiem saskaņā, esam laimīgi un vairojam savā dzīvē labo. Jo tie, kas Tēva likumiem nav klausījuši, tāpat būs nelaimīgi, viņiem būs vajadzīga atgriešanās. Viņus nav par ko apskaust.
|
Deisa / Vai tad runa ir par apskaušanu? Runa ir par mīlestības trūkumu pret vecāko dēlu. Tēvs saka: vis kas ir mans ir arī tavs. Respektīvi, manta tev ir, ko tev vēl vajag. Ne jau par svētkiem kā materiālo te ir runa. Vai tu tiešām neredzi? Ne jau lai novērtē , bet tika darīts ticībā un pārliecībā ka tēvs viņu mīl, bet izrādījās ka nemīl viss. Tēvs viņu uztver kā lietu pie sava īpašuma piederošu. Un lietas jau nevajag skriet pretī, apskaut un cildināt visas sabiedrības priekšā. Lietas var aizmirst uz lauka kad parādās mīlestības objekts.
|
Inkata - Tēvs mīl gan viņu, gan arī pazudušo dēlu. Un kas ir licis tam labajam dēlam domāt, ka viņu nemīl? Vai viņam kas trūkst? Novērtējums? Tas man atgādina anekdoti, kur sieva saka vīram - tu man jau gadiem neesi teicis, ka mani mīli, uz to vīrs atbild - to apliecināju kāzu dienā un, kad tas mainīsies, tad pateikšu, un tā būs mūsu šķiršanās diena.
|
Tur jau tā nelaime, ka cilvēkiem nezin kāpēc vajag mūžīgos apliecinājumus mīlestībai, uzmanībai utt., bet tas liecina par to, ka tas ļauds nedzīvo sev par prieku, bet kādam citam, un tas ir aplami. Māte, kad dzīvo bērnam, arī sevi izliek visu, bet normāli jau ne tāpēc, ar merkantilu domu, lai vecumā bērns par viņu parūpētos, tā vienkārši ir viņas būtība. Un lai vai kāds tas bērns izaugtu, viņš būs mīlēts.
Es nenonliedzu, ka vajadzīgs novērtējums. Ir vajadzīgs, bet to vajag sniegt bērnībā ar atliektiem galiem. Tad cilvēks izaugs jau ar apziņu, ka tiek novērtēts un vecākos gados nebūs kā maziņam jāgaida konfekte par nomazgātiem traukiem. :)
|
Deisa / Un kas ir licis tam labajam dēlam domāt, ka viņu nemīl?
---------------------
Acīm redzot nav saņemts tas kas viņam bija vajadzīgs. Viņš nesaņēma mīlestību tādā veidā kā viņam tas bija vajadzīgs. Nepietiek ar to ka pietiek ar bērnībā saņemtu mīlestību. Apliecinājumi ir vajadzīgi pastāvīgi, kā bērniem tā pieaugušajiem. Tas ko es šajā sižetiņā kritizēju ir, ka tēvs (Dievs) nezina kas viņa bērnam ir vajadzīgs. Pēc principa: Es tev iuzrādu mīlastību kā man patīk un tev ir jāsaprot ka es tevi mīlu un jābūt apmierinātam. Iznāk ka dēlam (cilvēkam) jābūt gudrākam par tēvu (Dievu). Šajā sakarā man ļoti patika grāmata "Piecas mīlestības valodas"
|
Deisa/ Tā konfekte par nomazgātiem traukiem nav mīlestība. Pil;nīgi noteikti ne. Šāda veida "mīlestība" var cilvēku iedzīt cilpā.
|
Deisa/ Var cilvēku apbērt ar materiālām dāvamām, bet viņš tik un tā jutīsies nemīlēts, ja viņam kā mīlestības apliecinājums būs nepieciešams apskāviens. Un otrādi. Var cilvēku nobučot no galvas līdz kajā, bet ja viņam kā mīlestības apliecinājums būs vajadzīgas dāvanas, viņš tik un tā jutīsies nemīlēts.
|
Cilvēkam nereti liekas, ka nesaņem to, kas vajadzīgs, bet, kad paprasa, kas tad ir vajadzīgs, tad paliek sašutis - kā Tu vari nezināt!
Inkata, cilvēkam nekad nav gana, viņam, ja dod, ir tāpat kā bērnam, kuru izlutina, vajag arvien vairāk un vairāk. Tēva gudrība ir likt bērnam saprast, ja ko vajag, tad arī pašam tas ir jāpanāk, nevis jākurn, ka nedod. Ja vajag, tad lai tas dēls pasaka, ko vajag un kāpēc vajag. Pazudušais dēls lūdza palīdzību, viņam neatteica, bet pat vēl apbalvoja, lai iedrošinātu lūgt. Taču gaidīt kaut ko, nelūdzot, tā ir lepnība - nebūt ne kultivējamākā īpašība, vai ne?
|
Par tiem traukiem - redzi, Inkata, mēs vecāki zinām, kāpēc trauki jāmazgā, kāds no tā labums - mums pašiem ir tīri trauki no kā ēst. Mazs bērns tik tālu neredz, tāpēc viņam vajag vienkāršāku motivāciju, kaut to pašu konfekti(Protams, var arī stimulam izmantot pātagu, ne burkānu, un vienkārši sist to bērnu, ja nejēdz traukus nomazgāt), viņš nespēj novērtēt sava darba tīro rezultātu, jo tas šķiet pašsaprotami - šķīvji taču vienmēr ir bijuši tīri, no netīriem ēsts netiek. Tas pats ir ar to vecāko dēlu. Viņam tēvs jau ir apliecinājis mīlestību daloties visā tajā, ko pats ar savu darbu ir nopelnījis (iedevis traukus), dēlam atliek tikai tālāk visu šo devumu uzturēt (traukus nomazgāt), bet viņš jūtas nemīlēts, jo netiek slavēts par to, ka pats sevi apgādā (pats mazgā savus traukus). Nu vai tad te nav runa par konfektes gaidīšanu? Pārnestā nozīmē, protams. Ar konfekti domāju saldo pateicību.
|
Deisa/ Nē, nav runa par konfektes gaidīšanu. Runa ir par emocionālo tuvību. Gaidīt neko nelūdzot nav lepnība, nebūt ne. Bērns mazgā traukus tāpēc ka grib iepriecināt mammu, grib viņai palīdzēt, nevis tāpēc ka grib nopelnīt konfeti. Bērnam kuru mīl nav nepieciešamība gaidīt samaksu par darbu, viņš zina, ka nelūdzot saņems visu nepieciešamo pēc kā būs vajadzība un arī palutināts tiks jo ir mīlets. Mīlētam bērnam nav jānopelna iztika no saviem vecākiem. Mīlestība nav tirgus.
|
Deisa/ Traukiem pašiem par sevi nav jābūt tīriem. Traukus arī netīrus var saplēst un izsviest gružkastē. Trauku tiribai ir nozīme tikai tad, ja tas kalpo lai būtu patīkami un veselīgi maniem mīļajiem.
|
Deisa/ Ja, "bērns nespēj novertēt sava darba tīro rezultātu" tas tikai liecina, ka vecāki ir bērnu atstājuši novārtā. Ja vecāki mīl savu bērnu un ir gatavi viņam ziedot laiku, tad bērns saprot kāpēc kāds darbs ir jādara, kada ir šā darba jēga un rezultāts. Bet var jau pa vieglo, ar burkānu vai pātagu un nav emocionāli jāpiepūlas.
|
Inkata - viss ir pareizi, ko saki, bet ar to novērtēšanu un bērniem vai tad nezini, ka bērnam augot vairs nepietiek, ka pasaka paldies par paveikto? Viņš jau grib ko vairāk. Mazie vēl grib iepriecināt, un arī par viņu sasniegumiem vairāk priecājas, bet, kad bērns paaugas, viņš kļūst arvien pašapzinīgāks. Kad ir jau skolnieks, protams, arī tīk būt novērtētam, bet jau citādi - ne šo cieši, cieši apkampjot un sabučojot. Tālāk, aizejot savā dzīvē, kuru nodrošinājuši vecāki, tavuprāt bērnam arī regulāri jāatgādina - re, kā tu apprecējies, re kā strādā, malacis!! Esmu Tev tik pateicīga, dēls, ka tu dzīvo patstāvīgi! Kamon!!! :DDD
|
Deisa/ Tu nu gan esi dīvaina. Kāpēc pateicīg, nē, man prieks, dēls, ka tu esi kārtīgs, patstāvīgs, ka uz tevi var paļauties u.,t.t. Kāpēc pateicīga!!! Esmu gandarīta, esmu lepna par tevi. Es pat neesmu pārliecināta vai par trauku mazgāšanu pat mazam bērnamn būtu paldies jāsaka. Galgalā viņš pats tos traukus nosmērēja. Bet atzinība ka viņš dod savu ieguldījumu gan jasaņem un jeb kuram ģimenē, gan lielam, gan mazam.
|
Atzinība jāsaņem par to, ka cilvēks dara pašsaprotamo? Tad jau kaut kas viņam ar pašnovērtējumu tomēr nav riktīgi, ja viņam jāatgādina, ka par viņu vecāki leposies, ja viņš dzīvos kā normālam cilvēkam pienākas. Lepoties var tiešām par sasniegumiem, kas ir pārāki par ikdienišķo, bet baigi lepoties un būt gandarītam, ka pats sev, atvaino, dibenu noslauka (tikpat ikdienišķa darbība kā pārējā sevis uzturēšana)... Drīzāk tam dēlam vajadzētu Tēvam pateikties par to, ko viņš ir devis, ne gaidīt pateicību un kurnēt, ka viņš dod bezatbildīgajam brālim.
|
Protams, katram patīk uzmundrinājumi, bet tie baro mūsu ego. Vai To vajag īpaši veicināt? Ja tas ego maziņš, jā, tad lai iedrošinātu cilvēku lielākiem darbiem un sasniegumiem, jā, nenāk par sliktu, taču lielākoties tas ego ir tādā pakāpē, ka nekad nepietiek, un cilvēks grib arvien vairāk SEV - novērtējumu, lepnumu, popularitāti, naudu, varu utt. utjp. Taču patiesi ar cilvēku lepojas, kad viņš ir ko darījis no sirds un dvēseles, nekādu novērtējumu pat negaidot. Kaut to pašu Latvijas Lepnumu var paskatīties - nu neapbalvo tur ļaudis, kas paši sev vakariņas pagatavo, mājokli uzceļ un mašīnu nopērk. Tur apbalvo par pašaizliedzību, kad par pašu cilvēks nedomā, Tur apbalvo tos, kas nav i novērtējumu gaidījuši, par to i domājuši.
|
Deisa/ Man ir tikai vins jautājums šajā sakarā. Kā par tādiem cilvēkiem kūst, kā tādus cilvēkus izaudzina kas vēlāk ir spējīgi uz Latvijas lepnuma cienīgu rīcību? Vai visu iepriekšējo mūžu viņiem borējot ka viņi ir bezvērtības, kuri tikai sevi vien apkopj un uztur un tāpēc ne mīlami ne ne cienami. A?
|
Deisa/ Bērnus savukārt no mazotnes vajag pie vietas nolikt. Sūds tu esi attiecībā pret vecākiem, dumš muļķis kas neko ne var ne spēj. Un traukus un istabas tev jāmazgā, jo tavi vecāki ir pārāki par tevi gan zināšanās gan spēkā. Tā jau tu viņus esi apgrūtinājis piedzimdams. :D))
|
Šī tēma ir slēgta un to vairs nevar komentēt
|
Inkata