Žēl,ka kādam ir un viņai nav.

Žēlošanās , žēlošanās...gluži kā raudāšana. Tā laikam cilvēkam tāda nenovīdība. Nevar, nevaru, visi pāri dara, abižo.....nu kā tā var nu kā tā var. Nabadzītei maciņš tukšššš, nevar koka olu nopirkt, jāprasa , lai kāds nopērk to koka olu un uzdāvina. Te labs dzejolītis der.

Dod Dieviņi otram dot,

Ne no otra mīļi lūgt.

Dod Dieviņi kalnā kāpt,

Ne no kalna lejiņā.

Skaudība. Arī nenovīdība. Citam ir, viņš ir padalījies ar to kas viņam tika mantojumā, jā un ar to varēju padalīties savā stāstā, ka vec, vec, vec, vec.....tēvs bija Trikātas muižkunga pavārs. Pavārs muižkungam brauca līdzi no Francijas, jo tā bija muižkunga griba.... velme, varbūt kad varētu būt pavēle. Tā arī mūsu dzimta ir cēlusies un veidojusies līdz šai dienai, ir arī dzimtas turpinājums, kupls un varens.