Celtņa ēnā

Randiņam, ne gluži pirmajam, bet arī ne ikdienišķai pasēdēšanai, nejauši izvēlētā kafejnīcā, netālu bija uzradies būvlaukums. Romantiskajai atmosfērai un pieklusinātām sarunām netraucēja, tāpēc sākotnēji pat nepievērsu tam uzmanību. Saulīte vēl pēdējiem stariem silda. Sarunas vedās mierīgi, par darbu, sportu, politiku, drēbēm un citām ikdienišķām lietām. Šis bija tas gadījums, ka nevarēja īsti saprast to, vai randiņam sekos došanās pie manis vai pie viņas, jo viņai bija ieplānots sporta kluba apmeklējums, man arī savas sīkas darīšanas. Tātad nekonkrētība. Saule laidās uz horizonta pusi. Un pēkšņi sapratu, ka viņas sejai pāri slīd būvlaukumā esošā celtņa ēna. Mans paziņojums, "Klau, tev uz sejas ir krāns", sākotnēji viņu bišķiņ apmulsināja, bet dabūju pretī: "Pieliecies, citādi pats tūlīt būsi zem tāda". Atlikušajā laikā kafejnīcā zirgojāmies par krāniem, lieliem un maziem, stipriem un dzelteniem. Saskanīgā humora izjūta ļāva mums pavadīt jautru neplānoto vakara daļu.