1.2 sekundes laušanās

Šodiena. Saule. Silts vējš. Silts. Vidēji tukša šoseja. Zīme 70 ar radaru pirms pārejas un autobusa pieturas.

Braucu savā nodabā pa skaistajām Latvijas ārēm. Gandrīz nekurienes vidus. Logs vaļā, noskaņojums labs, nekur nesteidzos. Man priekšā brauc busiņš, kas diezgan krietni sabremzējas pirms radara. Es arī lēni ripinos nopakaļ. Pieturā viens cilvēks. Sieviete. Spilgti ruda. Tas rudums, kas ir pa vidu starp blondu un rižu. Vējā mati plīvo, pievēršot manu skatienu. Viņa, savukārt, skatās garāmbraucošajā plūsmā. Pie sevis pasmaidu, nodomāju, ka vot nebūtu kovida, viņa stopētu. Laikam arī viņa ko līdzīgu padomāja. Automātiski pamāju ar roku, rādot uz priekšu un it kā jautājot vai uz Turieni, uz priekšu. Viņas roka pacēlās, apstājās pusceļā, man likās, ka arī viņa laužas līdzīgās domās. Mūsu skatienu, mājienu dialogs bija ildzis apmēram sekundi. Atskatījos spogulī. Viņa pacēla roku līdz galam. Stāties? Nestāties? Lai tiek kādam citam? Nafig! Nobremzēju, devu atpakaļ.

Pusstundu man bija jauks sarunu biedrs.