...

fiffaaC: Uiii, bij kolosaals dzejolis par sho teemu... mmm /eZZ aizjozj samekleet/ :)))

fiffaaC: Es atradu :))) Tikai tas nav dzejolis. Bet forshi :)))

NAKTĪ VISS IR SAVĀDĀK. Puķes smaržo stiprāk, un acis ir skaistākas, un smaidi ir vilinošāki. Naktī viss ir savādāk- laikam klāt ir vairāk mūžības. Diena ir tikai brīdis starp divām mūžībām...
NAKTĪ VISS IR VIEGLĀK. Ir vieglāk sarunāties, naktī šķiet bezgala muļķīgi teikt JŪS, ja daudz vieglāk skan TU. Vieglāk ir sākt dziedāt un dejot, vieglāk skaļi lasīt svešu vai pat savu dzeju. Naktī var pateikt to, kas dienā šķiet neiespējami. Nakts sargā. Dod spēku un piedod mums mūsu vājumu. Bet nakts brīnišķīgā atbrīvotība zūd līdz ar rīta nepacietīgo gaismu.
NAKTĪ VISS IR VIENKĀRŠĀK. Es pamostos naktī un skaidri zinu, ko man vajag Tev pateikt, lai dzēstu dienas asos vārdus. Es skaidri zinu, ka pietiktu tikai ar vienu teikumu: ”Piedod, es gaidu Tevi!” Bet Tu neesi man blakus un tālruņa ripu es varu uzgriezt tikai līdz pusei, jo manī pēkšņi pamostas diena- ja nu Tevi iztraucēju, ja pamodinu kaimiņus vai kādu, kas ir pie Tevis... Nolieku klausuli atpakaļ un šonakt neko Tev nepasaku. Viss paliek pa vecam- no rīta mēs sazvanāmies, un es saku tikai nežēlīgos rīta vārdus.
NAKTĪ VISS IR SMAGĀK. Manu miegu aizbaida uzmācīgas domas par rītdien darāmo, sakāmo, kārtojamo.
NAKTĪ VISS IR UZREIZ. Es izdzeru glāzi svaigas tumsas, noreibstu un rakstu vēstuli. Tā ir gara un mazliet neglīta, jo nav grimēta. Es tikko varu to ielocīt aploksnē. Uzrakstu adresi, aizlīmēju un... saplēšu. Saplēšu, jo manā istabā nav pastkastes, kur vēstules pazūd uz neatgriešanos pie rakstītāja. Vajadzēja ģērbties, iziet uz ielas, kur tepat aiz stūra ir pavisam īsta pastkastīte. Un tad Tu būtu saņēmis manu vēstuli bez grima, bet bija mazliet slinkums, mazliet bail un mazliet auksti- un tas arī viss. Nakts vēstules nevar gaidīt rītu. Vajadzēja uzreiz.
NAKTĪ VISS IR ĪSTĀK. Es šodien satiku kādu cilvēku. Mēs runājām par neko, bet mani neatstāj dīvaina izjūta, ka starp mums kaut kas ir bijis. Man šķiet, ka iespējams, mēs kādreiz esam skūpstījušies. Pēkšņi es nosarkstu gluži nepiemēroti reālās sarunas gaitai- atceros, tas bija sapnī, bet, ja nu arī viņš to sapni ir redzējis? Nu, protams, savādāk nemaz nevar būt! Šī taču ir tikai parasta dienas realitāte, bet tas notika sapnī.
NAKTĪ VISS IR SAVĀDĀK. Pa galvu maisās visādi vārdi- grūstās, čupojas un neļauj gulēt. Tie ķeras cits citam svārku stērbelēs, reizēm pat pie rīkstes, kamēr daži krīt. Tie ir bezgala spītīgi un uzmācīgi vārdi, jo cīnās par savām tiesībām- būt pateiktiem un būt uzrakstītiem. Un man neatliek nekas cits kā piecelties un pierakstīt tos, jo es zinu, ka nakts vārdiem neder dienas restaurācija.
Diena ir tikai obligātais starpbrīdis starp divām mūžībām.
/Ingvilda Ozoliņa „Nakts domas”/

fiffaaC: Man ljoti, ljoti patiik shie vaardi: es izdzeru glaazi svaigas tumsas, noreibstu... un veel: Naksts veestules nevar gaidiit riitu :)))

Nu a shis vispaar ir gjeniaali: Diena ir tikai obligātais starpbrīdis starp divām mūžībām.