Milestibas sala-mīlēt un būt mīlētām tā ir laime!Reiz bija kāda sala, kurā dzīvoja visas jūtas un īpašības, kas piemīt
cilvēkam: Labs Garastāvoklis, Skumjas, Zināšanas
, kā arī daudzas citas,
ieskaitot Mīlestību.
Kādu dienu salas iemītniekiem tika paziņots, ka sala drīzumā nogrims. Tā
nu visi sāka gatavot savus kuģus un devās jūrā, vienīgi Mīlestība
vēlējās gaidīt līdz pēdējam brīdim.
Kad nu beidzot sala sāka grimt, Mīlestība nolēma lūgt palīdzību. Netālu
no Mīlestības garām peldēja... » Bagātība ar greznu jahtu, Mīlestība tai
lūdza: «Bagātība, vai ņemsi mani līdzi?»
«Nevaru, man laiva pilna ar zeltu un sudrabu, tev te nav vietas.»
Tā nu Mīlestība nolēma lūgt palīdzību Lepnumam, kas drīz burāja garām
brīnišķīgā laivā: «Lepnum, lūdzu, ņem mani līdzi!»
«Nespēju nekādi tev palīdzēt, Mīlestība,» atbildēja Lepnums, «šeit man
viss ir tik perfekts, tu vēl kaut ko sabojāsi.»....
....Mīlestība jautāja Skumjām, kas kuģoja garām: «Skumjas, lūdzu,
ļaujiet man doties jums līdzi!»
«Ak, Mīlestība,» atbildēja Skumjas, «mani māc tādas skumjas, ka vēlos
būt viena.»
Arī Labais Garastāvoklis nobrauca cieši garām Mīlestībai, taču bija
pārāk apmierināts, lai dzirdētu tās palīgā saucienus.
Pēkšņi kāda balss ierunājās: «Nāc, Mīlestība, ņemšu tevi līdzi.»
Tas bija kāds sirmgalvis. Mīlestība jutās tik pateicīga un laimīga, ka
aizmirsa pajautāt večuka vārdu. Kad beidzot abi bija nonākuši krastā,
večuks spēji nozuda.
Mīlestība tikai tagad saprata, ko viņš tās labā izdarījis un jautāja
Zināšanām: «Zināšanas, vai varat man atklāt, kas īsti bija tas, kurš man
palīdzēja?»
«Tas bija Laiks,» atbildēja Zināšanas.
«Laiks?» ieinteresēti jautāja Mīlestība.
«Kāpēc gan Laiks man būtu palīdzējis?»
Zināšanas viszinoši atbildēja: «JO TIKAI LAIKS RADA IESPĒJU SAPRAST, CIK
SVARĪGA IR MĪLESTĪBA IKVIENA DZĪVĒ.!!! |
