Jauks, saulains sestdienas rīts. Karsta kafija, brokastis ar omleti, sviestmaizēm ar šķiņķi, sieru un tomātiem... patīkami.
Līdz atklāsmei - apmeklēt Siguldu rudenī esot banāli.
Jūtos apmulsis - vasarā doties uz pludmali laikam arī ir banāli? Vēl banālāk - darām taču to vēl biežāk? Vai pastaigāt pa mežu? Vienkārši pabūt pie dabas?
Vai patiesi reklāmas industrija, laikmeta dzīves ritms, stress, tieksme ik dienas kaut ko pierādīt mūs ir novedusi tik tālu, ka ne-banāls ir tikai tas, kas noglancēts reklamētāju birojos un pieslīpēts ISO procedūrās?
Kur palicis prieks par kūpošu tējas krūzīti, kad esi nokļuvis sausumā pēc vētras? Sajūsma par skaistām ēkām tepat Rīgā - ja paceļam skatienu? Smaids par to, kā spēlējas kaķēni vai saules stari atspoguļojas rudens iekrāsoto koku galotnēs?
Vai mainās mūsu maņas, jeb mēs vienkārši tās atslēdzam kā traucējošas? Ikdienas steigu bremzējošas, attālinošas sapni sapelnīt naudu kārtējai reklāmā redzētajai "must have" nenoliedzami vērtīgajai lietai, par ko atcerēties, kad padižojamies draugiem?
Cik tomēr banāli iesācies mans sestdienas rīts... |