Papardes zieds?

Bija tveicīga vasaras diena - 26 jūnijs, un Rīgā ritēja krāsains un trokšņains folkloras festivāls. Nu jūs jau ziniet, kā tas ir, visur apkārt mētājās  meitenes krāsainos lindraciņos ar ziedu pušķiem rokās un stalti puiši tautas tērpos… gan pulciņos, gan milzu baros. Mēs ar draugu noguruši no saules un kņadas, meklējām vēsumu netālu no strūklakas parkā pie Planetārija. Še arī mūsu uzmanību piesaistīja divas būtnes, kuras netālu pieturā gaidīja autobusu. Viena blonda, čirkaina, žiperīga blondīne bet otra slaida brunete ar parametriem kuri neapkaunotu nevienu topmodeli. Te kavēšanās būtu noziegums! Bez vārdiem saprototies ar pilnu tvaiku devāmies uzbrukumā! Tā kā tas bija laiks, kad uz katra stūra nevarēja nopirkt kolu, toniku, vai atspirdzinošu, slāpju uzvarētāju spraitu, tad piedāvājām meitenēm atvēsināties „Dieva ausī”. Meitenes apstulbušas, vai nu no karstā laika, vai mūsu nekaunības, bet ilgi pierunāties nelika. Malkojām kokteilīšus un dalījāmies iespaidos par festivālu, kurā jau piedalījās pat ārzemnieki. Bet cik tad ilgi tā sēdēsi, un meitenes sāka dīdīties uz māju pusi. Kā jau džentlmeņiem pienākas devāmies uz autobusu viņas pavadīt, pa ceļam ar zīmēm savā starpā sadalot simpātijas. Viņam labāk patika blondā čiepa, bet es biju sajūsmā no slaidās brunetes.

 Uzzinājām ka viņas studentes, dzīvo kopmītnēs un nu jau grasās pamest galvaspilsētu lai dotos mājās, lauku dzīvē pie vecākiem. Autobusā sarunas vērsās raiti un man pēkšņi negribējās viņu tik ātri pazaudēt, tāpēc kad Teikā draugs ar blondīni izkāpa no autobusa, drošu roku satvēru „savējo” aiz pleca un mēs divatā palikām autobusā. Viņa kautri nosarka, bet es centos reabilitēties, un uzaicināju uz pastaigu Brīvdabas muzejā.

 Roku rokā staigājām starp senajām ēkām kuras vēl pēc Jāņiem nebija zaudējušas jāņuzāļu , meiju un ozollapu vainagu dekorus, kas nu  vasaras dienvidus karstumā izplatīja skurbinošu tvanu un radīja dzīvu pagātnes dvesmu. Stāstījām viens otram par sevi, izrādās viņai ir draugs, kurš armijā dien, un sen kā nav redzēts. Palēnām mājiņas tika aizslēgtas cita aiz citas. Un arī mēs jutāmies noguruši. Tolaik piekaramo atslēgu atmūķēt puisietim nesagādāja ne mazākās grūtības, un nu mēs bijām nokļuvuši jau citā pasaulē, pirms 100, vai 200 gadiem. Kur logiem aizvērtie  slēģi skopi laida cauri rēnu spokainu gaismu. Izstaigājām virtuvi, saimnieka galu, līdz nonācām plašajā kalpu istabā. Arī iekštelpas bija izrotātas ar meijām, kalmēm un papardēm… kalpu galā viss klons ar tām nosēts vai gluži kā mežā. Piekusuši atkritām kādā no kalpu gultiņām, un apkārtējās dekorācijas iespaidā sākām tēlot sen aizgājušos notikumus – viņa bija jaunsaimniece, kurai vajadzīgs spēcīgs un zinošs kalps, bet es savukārt klaidonis, nupat no Tobāgo kolonijas atgriezies dēkainis, kurš labprāt palīdzētu saimniecībā tik daiļai saimniecei. Iejutāmies lomās nepajokam. Stāstīju cik grūti klājas kolonijā, kuru iekāro arī svešas impērijas, par to kādu modi esmu redzējis atpakaļceļā Parīzē. Jokojāmies un smējāmies, bija jautri. Bet cik ilgi var nevainīgi sēdēt blakus tādam eņģelim,  esmu taču vīrietis. Runājot par Franciju, saruna nevilšus tika ievadīta jutekliskākos ūdeņos. Stāstīju par kurtizānēm, un ko viņas man iemācījušas. Tai pašā laikā mani pirksti ieslīdēja viņas matos, ķemmēja tos, atsedza kaklu, kuram manas lūpas pieskārās tik liegi, kā tauriņa spārni, un tad tie lidoja augstāk uz viņas pūkainajām auss ļipiņām, karaliski stāvo pieri, pustumsā starojošajām acīm, līdz nosēdās uz bikli pavērtajām lūpām. Viņa nepretojās, un tas mani iedrošināja. Manas rokas slīdēja pār viņas augumu, no slaidā vidukļa tās tuvojās vietai kur sirds dobji pukstēja krūtis, ak Dievs, tās bija tik vingras, es tām gandrīz nepieskāros tik liegs bij plaukstas ceļš, bet tas bija  pietiekams lai sajustu to. Tāpēc plauksta pati atgriezās atpakaļ pie šo brīnuma pamatnes un nu jau stiprāk sažņaudzās pirksti tās apmīļojot, līdz īkšķis uzdūrās kalna virsotnei, un sajutis zem tā kustību, viegli pabužināja to. Otra roka ar nebija slinka, tā veikli atpogāja blūzīti, un manas lūpas pārlaidās uz atkailinātās nabiņas, apmeta dažas cilpas un nu jau atkal devās uz augšu. Tikmēr čaklās rociņas atbrīvoja ieslēgtās princeses, un skatienam pavērās divas zīdaini baltas, bet kareivīgi staltas virsotnes, kuru galos ziedēja rožaini pumpuri, kurus tad manas lūpas kāri satvēra un maigi skūpstīja. Tie bija kļuvuši jau tik cieti, ka likās jau plīsīs. Nesteidzīgi ar mēles galiņu pabakstīju, tad satvēru tos ar zobiņiem un viegli paknaibīju, līdz  dziļi ievilku mutē tos, kā slīcējs pēc svaiga gaisa malka.

 Visu nestāstīšu, vien to ka pār stilbu noritēja sārta asara, kura iekrāsoja rētu baltajā linu palagā. Iespējams tā tur ir vēl šobaltdien, bet toreiz smaržoja papardes, bija 26 jūnijs, un es nekad agrāk nebiju gaistošo, brīnuma ziedu plūcis. Arī vēl līdz šim nav sanācis to meklēt tradicionāli Jāņu naktī. Un man domāt, TAS uzzied tik vienreiz…