Nav, nav, nav... Nav sniega pārslu, kas izkrāsotu pasauli gaisos toņos, kas attīrītu dvēseli manu... Ir tikai tas pelēkums... Debesis, kas nozog krāsas, atstājot tikai melnbalto... kaa mana dvēsele pašlaik bezkrāsaina... Katrs vakars, kā bez krāsām... Pelēks un un tumšs... Bet tas laikam tas rudens, kas tādos toņos, bez izteles, bez sapņiem... Un es jau atkal kā taurenis, kas sitas pret lampu, meklējot tās krāsas... Tikai diemžēl tam nepietiek laika, jo tas vienmer sadeg... Bet man gan laika liku likaam...;)