Šodien pie pirmdienas izteiti riebīgs garastāvoklis. Liekas, ka jau diena galā, tā ka vajadzētu nomierināties, bet nekā. Viss nav tā kā vajag. Čīkstēt tā kā nevajadzētu, nav jau arī manā dabā, bet tik riebīgi sen nav bijis. Kaut viens varētu pateikt, kad beidzot beigsies problēmas... Jā, zinu, tad kad kapā guldīs. Bet vēl jau gribētos padzīvot kaut pusgadu tā, lai nav jādomā kā mazajam izgrozīties pa augstskolu, ja stipendijas nav, pensija kapeikas un es gandrīz ne ar ko nevaru palīdzēt. Atdošu pēdējo, bet ...Lai nevajadzētu domāt, ka tik strādniekam pa Īriju viss būtu labi. Tagad tik skaties, to nomušīja, tur avārijā patika. Lai nevajadzētu domāt, kā lielais dēls tiks galā ar maksājumiem, ja darbā otru mēnesi algu nemaksā. Pamet pa pārdesmit latiem kā ubagiem un tik ar rītdienām baro (krieviem labs teiciens - zavtraki). Lai rītā pamosties un nav ar drebošu sirdi jāgaida, kad māmuļa pie sevis gaismu iedegs, tātad viss kārtībā un var Laburītu sacīt. Nu re, gatavā raudu leja. Ai, ai, kāds kauns! Un tomēr sevis ļoti žēl. Laikam lielais vitamīnu trūkums organismā...

Pa Tv Raimonda koncerts. Jauki dzied. Varbūt arī man kāds vitamīns no tā visa atleks. Beigšu. Datorā nezin kāpēc TV bremzējas. Iešu uz dīvāna skatīties. Atliek cerēt, ka rītdiena varbūt būs labāka. Kaut gan no kādas puses?