Rīta pārdomas.

Es jau varu saprast sāpe liela, brīvās svētku dienas kādai bija plānotas jaukā sabiedrībā pavadot laiku pie dabas, cepot šašliku. Tomēr visu to izbojāja vīrieša rīcība, nācās laiku pavadīt ne tā, kā gribējās. Uz kreņķiem atliek iedzert no grādīgās pudeles un palaist vārdu plūdus, kurus klausoties svilst ausis. Vēl jau ir priešā visa diena un sapnis vēl var piepildīsies. Varbūt vīrietim uznāks vēlme atsvabināties no spriedzes. Beigsies te sieviešu un vīriešu kari.

Štrunts ar citiem, tiks paši galā. Man vakar bija runāšanas maratons. No rīta, deviņos, pie dārza mājiņas ar savu dārza kaimiņu sākām gaidīt traktoru, kurš sakultivēs mūsu zemes gabaliņus. Tā gaidīšana ieilga trīs stundu garumā, tad jau bija laiks pārrunāt daudz un dažādas lietas. Zied ķirši, plūmes, abelēm jau arī sāk vērties vaļā ziedi, blakus smaržoja ievas un dīķī dziedāja varžu koris. Pēc kultivēšanas smaržoja zeme, pa kuru sāka šiverēt putni. Ar to jau dienas runāšanas nebeidzās, piezvanīja dēls un norunājām piecas stundas, tā mums ir parasta lieta runāties tik ilgi. Runāšanu beidzām trijos naktī, tā nu mums ir kamēr viens otram visu izstāstam un parādam. Vakar saņēmu svētku dāvanu, kuru varēju paturēt rokās un izlasīt. Svētku dienas būs pagājušas bez garlaicības.