Vēstule Tev, man pavisam īpašs cilvēks

Tu esi kaut kur tur, plašajā pasaulē, vai arī tepat, gandrīz aizsniedzamā tuvumā. Uz īsu brīdi satikts, un tad devies prom savas dzīves līkločos. Dažreiz tikai nojausmās izjusts, bet reizēm mazliet iepazīts. Ilgi gaidīts, un pa retam patiešām sagaidīts.

Esmu iemācījusies atpazīt Tevi brīdī, kad ieraugu. Tava stāja un kustības. Tas, kā Tu jūties vietā, kurā esi. Tavs smaids. Nav svarīgi zināt sīkākas Tavas dzīves detaļas. Tava kopbilde šeit un tagad ir pilnīgi pietiekami. Es uzticos savai sajūtai. Tu vari pat nenojaust par manu eksistenci, bet sajūta ir - Tu man esi pavisam īpašs. Jo Tevi īpašu padara tas, kāds Tu esi pats par sevi.

Kāda ir mana sajūta? Impulss, kurš rada virzienu. Eksplozija. Siltums un gaisma. Vēlme - būt tuvāk, palikt blakus. Dot un saņemt, būt sadarbībā. Ir ļoti, ļoti daudz, un ir viegli.

* * *

Dzīve iet uz priekšu un sakārtojas. Ikdienas ieradumi, mazie prieki un pienākumi. Ir labi, ērti.

Gribu, lai Tu zini, ka manā dzīvē vienmēr būs vieta Tev - cilvēciski un ar cieņu. Izvēlēties Tevi un šīs attiecības, un rūpēties par to īpašo, kas mēs esam viens otram.

Tā ir liela daļa no manis - vēlme būt priekš Tevis. Lai esmu Tev vajadzīga, un varu būt noderīga. Man ir svarīgi parūpēties par Tevi un kādu Tavu labsajūtu.

Protams, ir arī manas pašlabuma vēlmes.

Tu esi mans mierinājums - atelpas brīži ar ilgām nomocītajai dvēselei. Un Tu vari salabot mani - jaunas atmiņas un sajūtas, kuras pamazām aizpildīs uzkrājušos tukšumu un aizvietos saplīsušos mirkļus. Tu esi mana cerība - nodrošinājums, ka būs brīži, kad būs vieglāk.