Melody jeb „Pelēkie dārzi“ Gruzijas gaumē

Telefons kratīdamies dārdēja jau labu stundas ceturksni uz galda, līdz beidzot afro-amerikāņu žurnālistam J.P. Robsonam izdevās pacelt savu sprogaino galvu no mīkstā spilvena.

„Uz….kurieni?! “ – izdzirdējis žurnāla izdevniecības vadītāja pavēli telefonā, Džei Pī izvalbīja acis. „Gruziju?! “ …

Ak dievs, nodomāja Džei Pī, nu ak dievs, nu ko vēl ne, - bet apzinājās, ka ar izdevniecības vadību strīdēties nav smuki, - ja nu, protams, negribi tikt izsviests no darba..

Drīz vien viņš jau bija ceļā. Džei Pī bija pieradis ceļot, - profesija bija tāda, bet nu šis ceļojums bija sevišķi tāls un neizprotams..

Ceļojot Robsons parasti lielāko tiesu gulēja. Viņam sevišķi nepatika apbrīnot ainavas pa lidmašīnu, kuģu un citu transportlīdzekļu logiem – it sevišķi viņu nejūsmināja domas, ka lidmašīnas mēdz krist un kuģi grimt, - tomēr Džei Pī centās būt optimists un labāk likās aizvien uz auss, atstājot ceļojuma norisi likteņa varā.

Pagulējis diezgan daudzos transporta līdzekļos, Robsons beidzot bija nonācis Gruzijas galvaspilsētā.

No Tbilisi žurnālists ar dīvainu autobusu, kādu Amerikā nebija un diez vai pat Robsona vecmāmiņas jaunībā būtu bijiuši, kā viņam šķita, - nonāca ciematā, kura nosaukumu Džei Pī pat necentās izrunāt, baidoties, ka to kļūdaini, vai varbūt pat gandrīz pareizi pasakot varētu izsaukt kādu nešķīsto garu..

Angliski te neviens neprata. Par laimi Robsons bija adresi uzrakstījis uz papīra, un tad nu laipnie gruzīni mēģināja savādo viesi vadīt uz turieni, kur izdevniecības vadība viņu bija sūtījusi. Laiku pa laikam vietējie, adresi ieraugot, pielika pirkstu pie deniņiem, plecus raustīdami – Džei Pī tā arī neizprata, vai par muļķi tika turēts viņš, viņa priekšniecība vai miss Melody Kahidze, pie kuras Robsonam bija lemts doties, par cik šī sieviete esot vienas slavenas, sen mirušas operdīvas, kura vēlāk pārcēlusies uz Ameriku, meita.

Beidzot Džei Pī bija klāt – bet likās, it kā viņš būtu nokļuvis kādā šausmu filmā. Lai gan fonā bija skaistas kalnu ainavas, tad tuvplānā rādījās aizauguši puduri, mežonīgi savijušos vīnstīgu mudžekļi un laikam kaut kad sen balta bijusi divstāvu māja – tāda pussagruvusi, rādījās it kā pamesta.

Ak dievs, nu ak tu mī un žē, nodomāja žurnālists Robsons, galvu saķēris. Tik garu gaisa gabalu esmu nobraucis – lai lūrētu uz pamestu māju. To jau varētu arī turpat dzimtajā pilsētā darīt, nodomāja Robsons.

„Krrrāāā, krrrāā, krrrrrāāā! “ – piepeši atskanēja kaut kur aiz muguras. Liela, melna vārna laidelējās ap Robsonu, draudīgi krākdama. Ak dievs, nu ak tu mīļo stundiņ, nu galīgais Hičkoks skaidrā dienas laikā, domāja Džei Pī, baidīdamies pat pakustēties.

„Fū, Klāra, fū! “ – pēkšņi ieķērcās kāda vecenīga balss. Robsons bailīgi pagriezās un ieraudzīja – iespējams, ka raganu no senas pasakas. Vārnas īpašniece, atstutējusies uz diviem paštaisītiem, žuburainiem spieķiem, greizi sašķiebusies stāvēja žurnālista priekšā. Augumā viņa bija maza, varbūt purotra metra, kā Robsonam pēc acumēra likās. Večiņas garie, sirmie mati vijās gandrīz līdz zemei. Seja bija dzeltena un bezgala krunkaina, acis iekritušas, bet spodras kā melnas, mazas ogles. Veča bija ģērbusies dīvainās, musturainās drānās, kuras nebūt nebija pirmā svaiguma. Laikam vecs gruzīnu tautas tērps, Robsons nodomāja.

„Labdien, esmu J.P. Robsons, žurnālists“, puisis stādījās priekšā, jau aizmirsis, ka Gruzijā gandrīz neviens nesaprot angliski. „Vai jūs zināt, kur varētu dzīvot miss Melody Kahidze?“

Večiņa burvīgi un bezzobaini uzsmaidīja un, Robsonam par lielu brīnumu, atbildēja angliski: „Tiešām – jūs esat pats Pols Robsons un atbraucāt, lai man uzdziedātu? Vai, cik mīļi, es jau esmu tā miss Melody..“

„Jā, tas ir – nē. Es esmu Robsons, bet ne Pols, un dziedāt neprotu. Esmu žurnālists. Es labprāt uzsāktu ar Jums interviju par.. par Jūsu māti Miriamu Džeisoni, dzimušu Zurabišvili.“

„Par.. Miriamu?“ pasaku ragana brīnījās un viņas sejas izteiksme manāmi saskāba. „Bet es jau viņu pat nepazinu, mani audzināja vecāmāte.. Bet tu nebaidies, Pol, no manas Klāras. Viņa ir kļuvusi pikta pēc Karla nāves. Karls bija viņas draugs. Jā, bija divas vārnas, tagad tikai viena… „ – večiņa purpināja.

Džei Pī sāka pamazām saprast, ko nozīmēja ceļu rādījušo gruzīnu pirksts pie deniņiem, un vairs nestrīdējās, kad tika saukts par Polu.

Večiņa ieveda Robsonu mājā, kur bija daudz vecu priekšmetu haotiskās kaudzēs. Grīda pēdējo divdesmit gadu laikā diez vai tikusi slaucīta, visur bija gruži un putnu mēsli..

Džei Pī nejauši ienāca prātā filma „Pelēkie dārzi“ – miss Melody laikam ir Gruzijas Edīte Bovjē-Bīla, - viņš nosprieda.

No vienas kaudzes, kura vecajai sieviņai gandrīz uzkrita virsū, Melody izvilka vecu bilžu albūmu, no kura izņēma vienu fotogrāfiju, piespieda pie krūts, un večas melnās, pusdzisušās acis piepildījās ar asarām…

Viņa pasniedza bildi Robsonam. Tur bija krāšņa, melnīgsnēja sieviete smalkā kleitā, ar vēdekli rokā un rozi matos. Viņai klēpī sēdēja maza meitenīte baltā kleitiņā, tukliem vaidziņiem un kā mazs vilcēns glūnēja caur pieri uz pasauli.

„Vienīgā bilde, kur esam kopā“, Melody noteica. „Viņa dzīvoja un pat mira uz skatuves. Ko es par viņu zinu? Tikapt daudz kā jebkurš, kas skatās televīziju…“, večiņa atmeta ar roku.

Džei Pī bija gluži apjucis un vēl joprojām viņu mocīja doma, ka laikam velti braukts..

„Jums ir tik skaists vārds – Melody..“, Robsons uzsāka. „Vai Jūs pati arī esat muzicējusi?“

„Es – ak nē, es taču neturu meldiņu. Miriama man ielika šo vārdu, - mūzika bija viņas dzīve“, večiņa sērīgi novilka. „Es biju aitkope. Tagad esam divatā ar Klāru.. Kad televizors vēl strādāja, klausījos operas un simfonijas. Tagad vairs nekā. Tāpēc jau labi, Pol, ka atbrauci, Uzdziedāt..“, Melody, tukši tālumā raudzīdamās, noteica.

„Klausies, - visu laiku tik karsts“, večiņa purpināja tālāk. „Tā vasara laikam nekad nebeigsies. Visu laiku 40 grādi. Kaimiņš teica, ka tas karstuma vilnis ir no Āfrikas un atnācis, lai mūs iznīcinātu. Ko?! Tu arī tā domā? Galvenais, - neviens jau nebrīdināja. Būtu kaut pāris nedēļas iepriekš pateikuši.. Vai tad tā var darīt ar vienkāršiem cilvēkiem?! Saki, Pol, - vai es vēl redzēšu kaut vienu rudeni?! “ – žurnālistu aiz piedurknes kratīdama, večiņa taujāja.

…………

Žurnālists Robsons, saldi dusēdams kā parasti, bija atpakaļ ceļā uz Ameriku. Kaut ko safilmējis un nobildējis viņš jau bija. Tikai gudrāks nebija ticis. Par Miriamas Džeisones operas ārijām vismaz ne.

Krrrrāāā, - skanēja Džei Pī ausīs vēl ilgi pēc šīs intervijas..