Tas notika naktī uz trešdienu. Tas notika naktī uz trešdienu. ( Literārs fantasmorgisms [aut: jaunvārds ] ) Iepriekšējā nedēļa bija karsta. Tas nebija nekas neparasts jūlija beigām. Arī šīs nedēļas pirmajās dienās bija jāsvīst un jāvairās no Saules. Un trešdien, no Atlantijas rietumiem, strauji sāka tuvoties aukstā gaisa massas. Uz robežas starp karsto un auksto gaisu, atmosfēras vidējos slāņos, veidojās biezi lietus mākoņi. Pat laika ziņu dienests isludināja sarkano brīdinājumu par nežēlīgiem negaisiem ar vētrām un plūdiem naktī uz trešdienu. Nevaru spriest vai tās atmosfēras frontes, kas virs galvas, vai iepriekšējo karsto dienu dēļ, bet tajā naktī nu nekādi nevarēju aizmigt. Ap pulksten trijiem, caur nedaudz pavērto logu, jau varēja sajust patīkamu vēsmas plūsmu, bet solītie negaisi un citas briesmas tā arī nebija ne jūtamas ne redzamas. Bija laiks doties baudīt nakts vēsumu. Izvēlējos braukt ar nakts autobusu uz pilsētas centru kur jau kādu laiku naktī nebiju bijis. Netālu, kādas četras minūtes soļojot, ir N55 (N – nozīmē nakts maršruts) autobusa pietura “Manor road”. Šis maršruts man patīk, jo autobusi kursē ar nelieliem intervāliem gan dienās gan arī naktīs. Kad piegāju pie pieturas, tad tablo rādīja ka jāgaida piecas minūtes. Iekāpjot tajā redzēju ka autobuss ir tukšs. Pilnīgi neviena cilvēka. Tas ir parasti, ka ap šo laiku visos pilsātas nakts autobusos nav daudz clvēku. Parasti pēdējās kompānijas un pēdējie bāru apmeklētāji pazūd no autobusiem ap diviem naktī, bet pirmie ielu tīrītāji un dažādu transportu darbinieki pardās ap četriem no rīta. Es biju trāpījis tieši visklusākajā laikā. Uzkāpis otrajā stāva devos uz pašiem pēdējiem soliem. Tur parasti sēž tie kuri nevēlas traucēt citus vai nevēlas būt traucētiem. Parasti tās ir iereibušas personas vai jauniešu kompānijas kuras, domājot ka neviens neredz, iedzer ko stiprāku. Visos autobusos jau sen ir vismaz desmit nepārtraukti rakstošas video kameras, bet pie tā jau visi sen ir pieraduši. Un, ja nenotiek nekas neparasts vai uzmanības cienīgs, nevien tā arī šos ierakstus nepēta un jau pēc trīsdesmit dienām šie ieraksti tiek pilnībā izdzēsti. Manā gadījumā tur neviens nebija un pat apgaismes lampiņa bija bojāta un nedega. Tā ka es biju diezgan nepamanāms, ja arī kāds šeit, otrajā stāvā, uzkāptu. Pilsēta pat šajā bezļaužu laikā ir ļoti labi apgaismota un caur logu es ļoti labi varēju redzēt visus kas iekāpj autobusā vai no tā izkāpj. Pirmais cilvēks, kas vairāk kā desmit pieturas tālāk iekāpa, bija jauna un simpātiska sieviete. Pēc izskata ne vecāka par gadiem divdesmit pieciem. Nu varbūt pie dažiem ‘apstākļiem’ gadi trīsdesmit. Bet tās ‘ar apstākļiem’ parasti nebrauc ar autobusiem bet pārvietojas ar limuzīniem. Arī gaumīgais, bet pieticīgais apģērbs neliecināja ka viņa ir no tām ‘ar apstākļiem’. Dīvaini, bet arī viņa uzkāpa otrajā stāvā un mani neieraugot, apsēdās kaut kur pa vidu. Parasti cilvēki sēžot nakts autobusos kaut ko dara. Vai nu pēta un sarunājas ar savus mobilo telefonu, vai grauž kādu graužamo, grozās, skatās pa logiem vai vienkārši snauž, bet viņa sēdēja taisni un nekustīgi. Tā kā es redzēju viņu tikai no aizmugures, tad ne par sejas izteiksmi ne acu skatienu neko nevaru pastāstī. Pieturā “Hackney Town Hall”, kas ir apmēram desmit minūšu braucienā no vietas kur iekāpa sieviete, iekāpa vīrietis. Labi ģērbies, ar lietussargu rokā un apmēram divas rezes vecāks par jau minēto sievieti. Es šo pieturu atceros tādēļ ka bieži tajā pārsēžos citā autobusā kad dodos uz darbu. Arī viņš uzkāpa otrajā stāva un, mani neredzot, apsēdās tieši sievietei blakus. Tieši blakus! Viņa nepakustējās, nepagrieza galvu. Arī viņš neizrādīja neko kas liecinātu ka viņi pazīstami. Bet autobuss bija pilnīgi tukšs neskaitot mani. Vairāk kā astoņdesmit brīvas sēdvietas autobusā bet viņš apsēžas tieši viņai blakus! Un nekas, pilnīgi nekas neliecina ka viņi varētu būt pazīstami. Tā klusējot, nepaskatoties viens uz otru, neizrādot nekādas emocijas, viņi nobrauca līdz “Warner place” pieturai. Tur vīrietis, turot rokā savu lietussargu, izkāpa. Viņa izkāpa pie “Old street”. Es izkāpu galapunktā un galvā man bija neskaitāmi jautājumi. Kāpēc viņš apsēdās viņai blakus? Kāpē neviens no viņiem neizrādīja nemazākās emocijas? Kas viņus saistīja vai arī kas viņus šķīra? Pirmās domas par narkotiku pārdošanu vai specdienestu darbībām es atmetu uzreiz. Gan viņu izskats gan darbības loģika piesaistītu ne tikai manu bet, ja būtu, tad arī jebkuru citu pasažieru uzmanību. Tā nav tipiska, modernas pilsētas, pasažieru uzvedība. Par videoierakstiem autobusos jau iepriekš minēju. Varbūt tēvs šādi satiek savu meitu kura nevēlas ar viņu sarunāties? Varbūt vīrietis iemīlējies jaunā sievietē un viņa jau nogurusi no vīrieša uzmācīgās uzmanības izrādīšanas? Kas viņus saistīja pagātnē? Varbūt viss jau izrunāts un teikt vairs nav ko? Varbūt tā ir pauze attiecībās? Pat cilvēki ar dzirdes vai runas traucējumiem intensīvi apmainās ar emocijām. Dīvains gadījums uz kuru atbilde tā arī man nekad nebūs zināma. |
