Skolas laiks

Šogad beidzot 1. septembrī varu justies atvieglots, jo uz mani tas nekādā veidā vairs neattiecas. Pats nemācos vairs sen, arī visiem bērniem visa skološanās ir beigusies.

Man skola nekad nav patikusi, un 1. septembris vienmēr ir iedzinis šausmas. Tas ir murgs bērna prātam. Katru rītu agri celties, vilkties uz skolu, atsēdēt tur savu laiku, pakļauties disciplīnai, noklausīties, kādi mēs esam nejēgas, kādi mēs esam draiskuļi un huligāni. Tas bija riebīgi. Taču mācīties man patika, un ātri sapratu, ka skolā vienmēr nedrīkst parādīt visu, ko zinu. Tad tiksi pienaglots pie “Goda dēļa”, un karāsies tur ilgi. Ļoti nepatīkama sajūta raudzīties klases priekšā uz savu purnu. Vecākajās klasēs tas vispār bija bīstami, jo tad nācās braukt uz priekšmetu olimpiādēm, kā likums, sestdienās, kad citi normāli bērni nodarbojas ar normālām lietām, bet tev “skolas gods” jāaizstāv. Ja vēl par to paldies pateiktu, bet par labiem rezultātiem aizsūtīs tikai uz nākamo olimpiādi. Tāpat sportā bija jāpadomā, cik no varēšanas parādīt, lai liktu mieru. Diemžēl gadījās arī kļūdīties, un liels pārsteigums bija, ka arī šahs ir sporta veids, nevis interesanta galda spēle, kā es biju iedomājies.

Un tie skolotāji uzvedas tā, it kā tā būtu tiešām goda lieta, un pasaulē nekā svarīgāka par sekmēm un uzvarām nav. Kaut reizi būtu pajautājuši, vai tiešām es to vēlos.

Sekmes vajadzēja limitēt nepārtraukti, lai nekādi neizceltos. Bieži vien kontroldarbus rakstot tika sacerētas neiedomājamas muļķības, jo man bija vajadzīgs divnieks (5 baļļu sistēmā), citādi mans sekmes būs pārāk labas. Skolotāji neticēja, vilka pie direktora, sauca vecākus uz skolu.

“Tu vari labāk mācīties! ”

“Varu …”

“Kāpēc nemācies?”

“Mācos …”

“Kāpēc tik sliktas atzīmes?”

“Vajag …”

“Tu stulbs esi! ”

“Pieņemsim …”

Skolotāji pat nezina, cik ļoti viņiem bija paveicies, ka man nebija tādu iespēju. Es biju gatavs arī dažus no viņiem nožmiegt, cik ļoti man nepatika skolotāji un skola. Es nebrīnos, ka kaut kur Amerikā ik pa laikam kāds skolotājs tiek nošauts. Es saprotu tos skolniekus. Viņiem nav izvēles.

Tāpat reizēm parādījās vēlme nožmiegt dažus manu bērnu skolotājus, kad viņi mācījās. Mani bērni nekādā gadījumā nav vainīgi, ja skolotājs nespēj iemācīt trigonometriju. Tāpat fiziku. Ar kliegšanu un apsaukāšanos neko prātīgu iemācīt nevar, tikai Ņūtona trešo likumu – Kā tu man, tā es tev.

Šogad mani tas vairs neskar. Diemžēl tas tikai šogad. Nākamgad mazdēls sāks iet skolā, un man ir bail, ka mans mazdēls zina vectēva ieroču seifa šifru …