Ezera Dīva

Es visā savā mūžā no peldētprasmes esmu iemācījies tikai kūņoties pa ūdeni, lai negrimtu un virzītos uz priekšu, tāpēc ar apbrīnu noraudzījos, cik viegli VIŅA slīdēja pa ūdeni, bez redzamas piepūles, klusi bez šļakstiem un ātri, aiz sevis atstājot tikai vieglus vilnīšus. Kā vienmēr ierastajā maršrutā, vispirms gar ezera dziļo krastu, kur ūdens ir vismaz četri metri dziļš un vēss, tad pāri uz otru krastu un atpakaļ gar seklo malu, tur ūdens nav dziļāks par metru, taču ar biezu dūņu slāni apakšā saulē sasilis silts kā vannā, kur var mierīgi relaksēti plunčāties, izbaudot peldes burvību. To VIŅA arī visā pilnībā darīja, lēni tuvojoties manam līcim, kur es uz laipas sēžu ar makšķeri. Tad atkal, graciozi kā nāra, pārpeld pāri ezeram un kaila izbrien krastā.

Šis ezeriņš nav liels. Tas arī nav piemērots peldei. Ir tikai viena vieta, kur var normāli iebrist ūdenī. Visi krasti ir aizauguši ar lēpēm, ūdensrozēm un citādām ūdenszālēm, Seklajā krastā vietām ir meldrājs, vietām grīšļi un arī kārkli noliekušies pār ūdeni tik zemu, ka šķiet tie ir ezerā ieauguši. To pašu iemeslu dēļ tas nav piemērots arī makšķerēšanai. Man ir tikai viena laipa, kur es daudzus vakarus nositu laiku hipnotizējot pludiņu. Citur tas būtu bezjēdzīgi, jo jebkura pieķērusies zivs iepītos blīvajās ūdenszālēs un tāpat nebūtu izvelkama.

Dzīvība šeit kūsā rīta pusē. Sīks vējiņš rotaļājas ar ņirbošiem vilnīšiem, saule zīmē mainīgas koku galotņu ēnas ūdenī. Viss krasts ir saziedējas ar krāšņajām baltajām ūdensrozēm un zeltainajām lēpju pogaļām. Krastmalas puķes uzzied dažādu krāsu ziediem. San bites, dūc kamenes un spalgi sīc ziedu mušas. Spāres šaudās šurpu turpu, reizēm apstādamās gaisā uz vietas, kā pārdomājot, uz kuru pusi tagad. Un tur, seklumā, līdz ceļiem iebridis, kā sastingusi statuja stāv pelēks gārnis, uzmanīgi vērojot zivis, kas ātrā skrējienā reizēm pāršķeļ ūdens virsmu. Vakarpusē ūdensrozes aizveras un viss pamazām norimst. Vēji noklust, vilnīši noplok, ezers kļūst gluds, ļaujot rieta debesīm paspoguļoties pirms došanās nakts mierā. Vasaras sākumā vēl vardes rīkoja kurkstēšanas konkursus, lakstīgalas nodevās savām dziesmām, dzeguzes aizrautīgi kūkoja, bet tagad iestājas klusums. Tikai zemūdens dziļumā rosās dzīvība. Negantās līdakas ir pieklusušas, delverīgie asari norimuši, pa grunti sāk lēni urķēties slinkie līņi, reizēm arī lēnīgie brekši pievienojas un, protams, arī ziņkārīgās raudas vienmēr ir klāt, uz kādiem nebūt jaunumiem cerēdamas. Un tagad arī šajā klusumā ezerā iebrien VIŅA.

Es VIŅU nepazīstu, nekad citur neesmu saticis, un nav ne jausmas kāpēc VIŅA ir izvēlējusies manu ezeru. Iespējams VIŅA ir kāda no vasarniecēm. Pirmo reizi VIŅU pamanīju pirms diviem gadiem jūlijā vakarā, kad iebridusi ūdenī aizpeldēja pa to pašu ierasto maršrutu, izbrida kaila, un pēc brīža jau aizminās ar velosipēdu kalnup. VIŅA šeit peldējās katru vakaru. Lai gan es katru vakaru nemakšķerēju, vienmēr VIŅU šeit redzēju. Un vienmēr šādi.

Tikai vienu reizi man bija VIŅU jāpasveicina. Es braucu makšķerēt vēlāk vai arī VIŅA bija atbraukusi ātrāk. Kad pa aizaugušo ceļu ripināju ar velosipēdu pa kalniņu lejup, VIŅA tajā brīdī tieši brida ārā no ūdens visā savā kailajā daiļumā. Mūsu satikšanās bija nenovēršama. Es pārsteigumā tik vien spēju kā pacelt sveicienam plaukstu, kas pēc manām domām varēja nozīmēt – Es TEVI redzu, bet es TEVI neredzu – un aizminos tālāk pa taciņu.

Pagāja vairākas nedēļas, es uz laipas, VIŅA ezerā, neliekoties mani vispār ievērojam. Vienu reizi, kas VIŅA atkal tā peldēja, pie ezera pa aizaugušo ceļu piebrauca mašīna tieši tajā vietā, kur VIŅAI vajadzēja brist ārā. VIŅA pašlaik jau bija seklajā malā, un lēnām peldēja uz manu pusi. No mašīnas izkāpa trīs puiši, kaut ko sprieda, kaut ko skatījās. VIŅA jau bija tikusi līdz vietai, kur parasti peldēja atpakaļ pāri ezeram, bet šoreiz lēnām turpināja tuvoties manai laipai. Es jau sāku pārdomāt, kas man ir līdzi somā, ar ko varētu VIŅAS kailumu nosegt, lai kaut vai ar kājām pa taciņu aizietu līdz savam velosipēdam, netraumējot jauniešus ar grēcīgām domām par savu izskatu. Tikmēr viņa piepeldēja pie nolīkušā kārklu cera, lokani kā dēle ienira zem tā. No krūma neapmierināti satraukta izpeldēja meža pīle ar saviem mazuļiem, un veikli paslēpās piekrastes grīšļos. Pagāja minūtes piecas, līdz šie atkal sakāpa mašīnā un aizbrauca. VIŅA ātrāk kā citās reizēs pārpeldēja pāri ezeram un pēc brīža jau bija uz velosipēda. Pagriezās un … pamāja man. Tas mājiens varēja nozīmēt – Viss kārtībā!

Taču nākamajās reizēs atkal nelikās mani vispār ievērojam. Vai mazums, kas tur uz laipas tup. Augusta beigās VIŅA vairs šeit nepeldēja. Arī pērn VIŅAS nebija.

Tagad VIŅA ir atgriezusies!

Ar labpatiku noskatījos, kā VIŅAS brīnišķīgi veidotais kailais ķermenis izbrien no ūdens. VIŅA izdaiļo manu ezeru! Šķiet, tas ir kļuvis daudz, daudz skaistāks!

Vēl viens mirklis, un VIŅA ir uz sava velosipēda, un šoreiz … VIŅA man pamāja! Gluži kā senam paziņam.