Par cepšanos

Vairums cilvēku ņemas un cepas. Vairumam cilvēku ir cerības, mērķi, un vienlaikus šie mērķi ir nekonkrēti, izplūduši, nekonkrētu cerību līmenī. Šķietams paradokss: kāds kaut ko vēlas, tā vai citādi uz to cer, bet vienlaikus dara dažādas citas lietas, jo tās ir svarīgākas - izdzīvošanai vai vēl kaut kam citam. Kā pa miglu... kā tai dziesmā.

Es arī tāds esmu. Man šķita, ka es kaut kur virzos, bet turpat vien mīņājos, jo kustība bija pa apli, kā atvarā. Nekā briesmīga, parasta cilvēka parasta dzīve ar parastiem izaicinājumiem, sadzīves jautājumiem un ikdienišķiem priekiem. Nekādu dramatisku atkarību vai traģisku notikumu. Visparastākā normalitāte, kas ir tāls sapnis daudziem šīs planētas atstumtajiem un nabadzīgajiem. Nekā tāda, par ko sarakstīt dižpārdokli vai uzņemt asarainu filmu. Nu kaut vai komēdiju.

Kādu dienu es sapratu, ka vairs neko nevēlos tā, ka vajadzētu to par katru cenu. Tas bija ļoti īpatnējs un atbrīvojošs stāvoklis. Man joprojām gribējās ēst, negribējās mirt, es gāju uz darbu un runāju ar tuviniekiem un draugiem. Vienlaikus to pavadīja sajūta, ka es esmu tikai vērotājs savā dzīvē, ka to visu dara "viņš". Es turpināju vērot, un man izskatījās viegli dīvaini viss, par ko es satraucos. Es vēroju "viņa" stresu darbā, smieklus kompānijā un kā kafija ieplūst manā sejā nedaudz zemāk par novērošanas punktu. Es esmu vērotājs. "Viņš" ir kustīgs gaļas gabals, kuram ir savas vēlmes un vajadzības, tai skaitā pēc saskarsmes ar citiem gaļas gabaliem, kuros sēž citi novērotāji. Daži saprot, ka ir tikai vērotāji, tomēr vairums ir tā aizrāvušies un iegrimuši procesā, ka pat ieminēties par to būtu bezcerīgi.

Pēc kāda laika man kļuva garlaicīgi visu tikai atsvešināti vērot. Es nolēmu izvirzīt sev mērķus. Ne tāpēc, ka tie būtu nozīmīgi, vai sasniegšanas vērti, bet vienkārši tāpēc, lai izmēģinātu, kā ir tos sasniegt. Kā abstraktu izaicinājumu. Kā dartorspēlē - vai var izdarīt to, un vēl šo un to arī?

To, ka katrs izvēlas mērķi savai eksistencei pats, sapratu jau 12 gadu vecumā. Tomēr vēlāk dzīves gaitā tas piemirsās, jo pasaule ir tikai aizraujoša ar savām krāsām, smaržām un skaņām. Aizraušanās rada sajūtu, ka kaut ko vajag par katru cenu. Un tas noved pie saspringtas dzīves, stresa, un citām nepatīkamām lietām. Arī stresu un saspringumu var izbaudīt. Kaut kādā brīdī tas drusku apnīk.

Kāda jēga šo visu te rakstīt? Iespējams, nekāda. Man piemīt nosliece uz rakstīšanu. Dažreiz man man patīk sarakstīties ar citiem vērotājiem. Dažreiz ko vairāk. Es esmu šeit un tagad. "Viņš" pamazām kļūst par abstrakciju.