Man arī vajag izrunāties!

Vakar negribēju. Nē, ļoti gribēju, taču savaldījos un neko nerakstīju pēc vakardienas batālijām, uzbraucieniem un sekojošām razborkām. Gaidīju, lai nosēžas!

Es sevi negribu ieskaitīt nevienā no nometnēm. Es esmu nepieskaitāmais.

Lai arī kā tiktu apņirgta šī tēma ŠEIT, taču arī psihiatriskajā slimnīcā slimniekiem ir pieejams internets un viņi to var lietot. Viņi ir tādi paši cilvēki kā pārējie, tikai ārstējas, atšķirībā no tiem, kas ārā.

ŠEIT, OHO, valda visīstākā patiesība. Lai arī mēs šeit esam anonīmi (un labi, ka tā), izmantojam lietotājvārdus, savu patieso būtību noslēpt nevar, lai kā arī censtos. Šeit neizdosies savu intelekta trūkumu piesegt ar izglītības dokumentu, savu neaudzinātību ar ietekmīgiem radiniekiem. Pat ja ļoti gribas izpušķot savu dzīvesstāstu par veiksmīgu, laimīgu un izdevušos dzīvi, agri vai vēlu tas viss kļūst redzams, lai arī kā mēģinātu rūgto patiesību slēpt. Nav jau nekas ļauns piepušķot! Kurš gan negrib, lai par viņu domātu labāk, nekā patiesībā pats jūtas?

Diemžēl patiesība mēģina spraukties ārā. Un tā izspraucas. Izspraucas negribēta rakstītajos tekstos publiskajās sadaļās, un sanāk reizēm laža. Var aizēnot laimīgi saulaino tēlu, iedragāt reputāciju. Tas ieraksts ir publisks un nav izdzēšams. Arī, ja ir izdzēšams, kāds vienalga varētu būt jau nokopējis un saglabājis katram gadījumam. Un tiešām ir cilvēki, kas kopē, kas glabā veseliem failiem, krāj dosjē par katru daudz maz publiski izpaudušos personāžu, jo kurš tad vēl cits varētu atmaskot.

Un tad uzrodas kāds/kāda, kurš var vaļsirdīgi runāt par sevi, savām domām, savām jūtām, saviem sapņiem. Ļoti gribētu arī pašam tā, taču nevar, nedrīkst savu imidžu sagraut! Atliek vien “nolikt viņu pie vietas”, lai nekaitina.

Es reizēm nesaprotu, vai smieties (smieties laikam nebūtu labi par slimu cilvēku, taču arī līdzjūtību izteikt negribu), kad atkal savstarpējos ķīviņos ŠEIT parādās trīs un pat vairāk gadus veci teksta izvilkumi, kā pierādījumi, ka viens vai otrs ir tāds vai šitāds. Kāda jēga? Tas taču bija tik sen! Tas cilvēks sen vairs nav tas pats. Cilvēki taču mainās! Aug, attīstās, progresē. Trijos gados bijušais pamatskolnieks pabeidz vidusskolu, pirmkursnieks pēc trim gadiem saņem bakalaura diplomu. Jebkurš cilvēks mainās, jo šajā laikā pat nevar nemainīties, tikai daži ŠEIT mītošie, krādami kompromatus par visiem, ir palikuši turpat, kur bija un tādi paši, vēl arvien vairākus gadus “sēž vienā un tajā pašā klasē” un cīnās ar tām pašām problēmām, nekādi nespēdami tās atrisināt.

Ko gan viņiem citu darīt? Iet un noķengāt citus, citādi materiāls par velti krāts, un ja neies uzbrukumā, ja neuzbruks pirmie, tad kāds vēl iedomāsies atklāt viņu patieso dvēseli – to pašu nožēlojami neizdevušos dzīvi, ko dzīvo visi pārējie, un nebūs ar ko izcelties, nebūs ar ko būt pārākam, gudrākam, zinošākam.

Ļaudis savās dienasgrāmatās ne vienmēr apraksta savas ikdienas gaitas. Vispār jau reti to dara. Ir cilvēkiem vēl arī cita, iedomu, fantāzijas, sapņu un atmiņu pasaule, kas tiek atspoguļota. Tāda pati, domāju, ir arī visiem pārējiem, tikai retais atļaujas par to stāstīt publiski. Tas taču var sabojāt imidžu! Ne visiem ir sapnis par naudu, par prestižu darbu, laimīgu laulību, jaukiem bērniem, šiku māju, zemeņu dobēm. Var būt viņiem tas viss jau ir? Taču ir citas, nopietnākas vēlmes pēc kā dvēsele raud. Tas viss pieder arī pie viņu dzīves. Neredzu iemeslu, kāpēc gan tas, kas realitātē nav patiesība, nevarētu būt viņiem svarīgs un patiesība viņu domās. Tas var patikt, var nepatikt. Kādas gan būtu tiesības jaukties citu cilvēku ilgās un sapņos? Kurš devis tiesības man par tiem smieties? Vēl jo vairāk pētīt, vai tas ir patiesi, vai tas tikai izfantazēts.

Kad ziņkārīgi garo degunu iebāž dziļi citam pakaļā (nav ne jausmas, ko tur grib atrast vēl bez tā, kas tur noteikti būs), tad ilgi vēl šķiet, ka visi pārējie cilvēki apkārt smird, un pašam pat prātā neienāk, ka pārējie novēršas un izvairās tāpēc, ka smird vēl arvien tas ziņkārīgais deguns. Var būt nevajag līst, jo otra pakaļā bez sūdiem neko citu vērtīgāku atrast neizdosies.