Bišu dzēlieni

Šodien man iedzēla bite. Ļoti sāpīgi iedzēla. Vēl tagad pirksts sāp, knapi var taustiņus paklabināt. Es nevarētu pat saskaitīt, cik simti bišu man ir dzēluši, taču pie tā pierast nevar. Pierod pie bišu indes, kad dzēlumi vairs nepampst, bet pie sāpēm nepierod. Ar sāpju esamību un neizbēgamību tikai samierinās. Vissāpīgākie dzēlieni ir pirkstos, pirkstu locītavās, kur vismaigākā āda. Reizēm tā iecērt dzeloni tieši uz nerva, ka visa roka notirpst, un pat silts gar kāju notek.

Bites es pazīstu agrāk, nekā pats sevi atceros, un par bitēm zinu gandrīz visu. Reizēm tas man arī traucē, dažreiz instinktīvi pieņemu nepārdomātus lēmumus. Padomju laikos uz kolhoziem kartupeļus rakt bija jābrauc visiem. Arī gāzes vada būvniekiem Sibīrijā. Tas, ka tā skaitījās komjaunatnes triecienceltne, tas nekādi šo faktu neizmainīja. Un mēs braucām uz kolhozu tur pat blakus. Tas “tur pat blakus” bija gandrīz 1000 km. Kolhoza priekšsēdētājs uzreiz pajautāja, vai kāds neprot ar bitēm rīkoties? Mani nevilināja locīšanās kartupeļu vagās, tāpēc uzreiz pieteicos. Muļķis es biju! Kartupeļi tur vispār nebija izauguši, un nebija ko lasīt. Faktiski es paliku viens par visiem tajā kolhozā – pārējie kādu laiku tur paslaistījās dažādos citos darbos un aizbrauca atpakaļ, bet es paliku uz visu rudeni.

Vietējais biškopis, vecs večuks, bija nomiris un drava palikusi. Priekšnieks jau gan izteicās, ka viņš labāk to dravu būtu p… uz gala redzējis, taču ja viņiem tās dravas nebūs, tad rajons viņu uz paklāja četrrāpus noliks un drāzīs, nepārtrauks drāzt kamēr atkal kolhozā nebūs bites.

Tā drava bija labi uzturēta un arī medus bija daudz. Taču tās bites! Ne jau Latvijas mierīgās! Tās bija baškīrietes, kas gatavas par katru medus lāsi cīnīties un mirt. Pieci dzēlieni dienā bija mazākais, ko es tur izbaudīju. Ar vienkāršiem praulu dūmiem tās savaldāmas nebija. Kopā ar bitēm vismaz piecas paciņas “Mahorkas” nopīpējām pa dienu, un dūlī uzreiz bēru pa pus paciņai tabakas, tad varēja puslīdz.

Jutu arī, ka viens es ar visu medu galā netikšu. Gāju pie brigadieres prasīt cilvēku palīgā vismaz pie atvākošanas. Brigadiere nobrīnījās, ka dravā medus esot, ka iepriekšējos gadus neviens nav par tādu brīnumu dzirdējis, ne arī kāds medu redzējis. Kur vecais bitenieks to medu licis? Sievietes vien viņai lauku brigādē strādāja. Neviena sajūsmā nebija, no bitēm visām bail. Ar rupju lamāšanos un latviski nepārtulkojamu vārdu apmaiņu beidzot vienu pierunāja. Ierādīju, parādīju viņai kas un kā darāms. Tā dravas māja arī tāds šķūnis vien bija. Turpat atvākojām, turpat sviedām medu, lējām kannās. Bites līda iekšā pa visām spraugām meklēt, kur viņu visas vasaras vākums palicis. Reizēm tur sanēja kā stropā, ar medu aplipušas, palidot nespējīgas bites, rāpoja visur, pilnīgi visur.

Un tad notika nelabojamais … mana palīdze palaida nenormālu bļāvienu. Skaidrs, ka viņai bite iedzēlusi. Es varēju jautāt, runāt, lūgties, taču viņa tikai bļāva un bļāva nepārtraukti. Kur iedzēlusi? Vajag izvilkt dzeloni pēc iespējas ātrāk! Viņai bija vienalga. Sarkanu seju, jau bez elpas, taču vēl arvien histēriskā bļaušana nemitējās. Un tad, nezinu kāpēc, iecirtu pamatīgu pliķi viņai pa seju. Tas viņu uzreiz apklusināja. Vēl šodien nezinu, kā tas darbojas, taču viņa uzreiz kļuva klusa un paklausīga.

“Tur iekoda! ” un sāka vilkt uz augšu savus brunčus.

Kā gan es varēju zināt, ka viņai nav bikšu kājās? Nav nemaz un nekādu … vispār nekādu.

Viņa rādīja ar pirkstu uz savu kuplo, biezi noaugušo “mežu” … Nekas jau cits neatlika, dzelonis bija jāatrod. Šķirstīju spalvu pa spalviņai, tajā biezoknī nekā nevarēja saprast, un nekad vairāk tādu biezokni, tik biezu redzējis neesmu.

Beidzot arī atradu dzeloni. Būtu bite iedzēlusi vēl centimetru zemāk, tad nekāds pliķis viņas bļaušanu neapturētu. Diemžēl tas bija daudz par vēlu. Dzelonis ir jāizvelk pēc iespējas ātrāk. Bite pati aizlido, vēlāk nomirst, bet dzelonis ar indes pūslīti paliek ādā un dzeloņa muskuļi vēl arvien darbojas – pumpē indi. Bija pagājis jau pārāk ilgs laiks, kamēr viņa bļāva, kamēr es meklēju … Tagad no sekām neizvairīties! Aizsūtīju, lai viņa iet uz mājām. Biju pinīgā pārliecībā, ka par šī starpgadījuma sīkumiem viņa jau nu gan nevienam nestāstīs. Ak, es naivais! Kad vakarā atgriezos no dravas, par to zināja visa sādža. Visu un visos sīkumos. Neskaitāmas reizes no mutes mutē pārstāstīts, tas stāsts bija kļuvis daudz krāšņāks par patiesību. Īpaši jau tā vieta, kur es meklēju dzeloni. Vietējās meičas vēlāk mani ķircināja, savu svārku maliņas uz augšu pavilkdamas, vai es viņām arī dzeloni varot pameklēt. Es varēju no kauna zemē ielīst, bet kur tu krievu sādžā paslēpsies?

Diemžēl tai sievai arī neklājās viegli. Divas dienas viņa neesot varējusi pat normāli pačurāt. Viss aizpampis, tecējis visur, gan uz priekšu strūkla, gan uz pakaļu.

Es arī paliku dravā viens, nebija jēgas pat prasīt – uz dravu palīgā pēc šī atgadījuma neviens nenāktu.

Gadās, kad viens nieka bites dzēliens neīstā vietā var tik ļoti sačakarēt dzīvi.