Izolācija

No visa šodien i-netā izlasītā, šis man šķita pats cienījamākais, lai ar to padalītos:

https://satori.lv/article/sergas-laika-2

Un tā kā šis pastāstiņš nav garš, tad es to iekopēju arī šeit

Sērgas laikā

Fragments no itāļu rakstnieka Paolo Džordāno esejas "Sērgas laikā".

Šajā krīzē daudz kas ir saistīts ar laiku. Ar to, kā mēs organizējam, sagrozām un pārciešam laiku. Mēs esam nonākuši kāda mikroskopiska spēka varā, kas augstprātīgi visu izlemj mūsu vietā. Jūtamies ieslodzīti, nomākti un pārskaitušies, līdzīgi kā iestrēguši satiksmes korķī, tikai apkārt neviena nav. Saspiesti šajos neredzamajos žņaugos, mēs gribētu atgriezties normalitātē, jūtam, ka mums uz to ir tiesības. Piepeši normalitāte ir vissvētākais, kas mums ir, nekad agrāk mēs tai tādu nozīmi neesam piešķīruši, un, ja uzmanīgi padomājam, mēs nemaz īsti nezinām, kas tā normalitāte ir: zinām vienīgi, ka vēlamies atgūt tiešo to.

Taču normalitāte ir atcelta un apturēta, un neviens nevar paredzēt, uz cik ilgu laiku. Tagad ir pienācis anomālijas laiks, un mums ir jāiemācās tajā dzīvot un pieņemt šo anomāliju ne tikai tāpēc, ka baidāmies no nāves. Varbūt ir taisnība, ka vīrusiem nekāda gudrība nepiemīt, taču tieši šajā ziņā tie ir veiklāki par mums: viņi prot steigšus mainīties, mutēt, pielāgoties. Mūsu pašu interesēs būtu mācīties no viņiem.

Sastingumam, kurā esam nonākuši, būs neizmērojami plašas sekas – zaudēts darbs, uz visiem laikiem slēgtas veikalu un kafejnīcu durvis, sastrēgumi itin visās jomās, un katrs jau tagad cīnās ar savām bažām un sarežģījumiem. Mūsu civilizācija var atļauties visu, tikai ne piebremzēt savu straujo skrējienu. Tomēr tas, kas notiks pēc visa šī, manam prātam ir pārlieku sarežģīta doma, es nejaudāju to aptvert, es padodos. Pievērsīšos jaunumiem, kad tie pienāks, – pa vienam.

Deviņdesmitajā psalmā ir lūgums, kas šajās stundās man bieži atgriežas prātā:

Māci mums skaitīt mūsu dienas,
ka dabūjam gudru sirdi!

Varbūt šie vārdi man nāk atmiņā, jo epidēmijas laikā mēs nemitīgi kaut ko skaitām. Skaitām inficējušos un izveseļojušos, skaitām mirušos, skaitām slimnīcās ievietotos, skaitām rītus, kad izlaistas mācības skolā, skaitām biržās nosvilušos miljardus, skaitām pārdotās aizsargmaskas un skaitām stundas, kas atlikušas līdz vīrusa testa rezultātam, skaitām kilometrus, kas mūs šķir no sērgas perēkļiem, un skaitām viesnīcās atceltās rezervācijas, skaitām savas saites ar citiem, skaitām visu, no kā esam atteikušies. Un skaitām un pārskaitām dienas, visvairāk jau tās, dienas, kas mūs šķir nobrīža, kad šis ārkārtas stāvoklis būs garām.

Taču man ir iespaids, ka psalms vēlas mums ieteikt citādu skaitīšanu: iemācīt mums skaitīt mūsu dienas tā, lai lai mēs tām piešķirtu vērtību. Vērtību visām savām dienām, arī šīm, kuras mums šķiet tikai mokošs un apnicīgs starpposms. Mēs varam sev iestāstīt, ka Covid-19 ir tikai atsevišķs, izolēts negadījums, nelaime vai katastrofa, varam bļaustīties, ka pie visa vainīgi ir viņi. Tā ir mūsu brīvība, varam tā darīt. Vai arī varam pacensties un piešķirt skaitīšanai jēgu. Pēc iespējas labāk likt lietā šo laiku, izmantot, lai padomātu par to, ko normalitāte mums liedz apdomāt: kā esam te nonākuši, kā vēlētos turpināt tālāk.

Skaitīt dienas. Dabūt gudru sirdi. Nepieļaut, ka visas šīs ciešanas izrādās veltīgas.

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.