Divu metru attālums

Bezgalīgā garlaicība.

Televizors inficējies ar Covid-19 maļ vienu un to pašu. Inficē arī visus skatītājus, un datora monitors dara tieši to pašu. Vīruss kā tārps grauž smadzenēs dīvainas ejas baisākajām domām, kas zīmē apokaliptiskas ainas.

Atslēgt šo prātu! Nedomāt par rītdienu!

Interneta draudzene arī parādās arvien retāk. Iepriekš katru vakaru čatojām. Tagad vairs nē.

Laikam jau bērni aiz garlaicības pinas pa kājām. Varbūt vīrs mājās, kura nemaz neesot. Iepriekš droši vien tupēja uz dīvāna un skatījās hokeju. Varbūt futbolu, basketbolu. Nav vairs ne hokeja, ne futbola, ne basketbola. Arī ar draugiem alu dzert neiet. Nav kroga, kur dzert. Arī draugu nav, kas reizēm piedzērušies bija jāaizgādā mājās un tad līdz pusnaktij jāmierina drauga sieva.

Garlaicīgi. Pilsētā ielas tukšas. Pat maukas vairs nevazājas. Kam gan viņas vajadzīgas. No divu metru attāluma.

Šovakar man būtu vajadzīga īsta mauka. Labprāt uzsauktu tādai dzērienu krogā. Krogā, kura nav. Parunātos tāpat, no divu metru attāluma. Par jebko parunātu. Tāpat vienkārši ar dzīvu cilvēku. Kopā iedzertu.

Tam nevajag mauku? Nu labi, var būt vēl pupus parādītu, lai neaizmirstu kā tie izskatās, no divu metru attāluma.

Nebūs šovakar ne maukas, ne pupu. Būs tikai garlaicība un alus divu metru attālumā ledusskapī.

Kādreiz tie ierobežojumi beigsies, tikai garlaicība būs turpat, divu metru attālumā.