Drūmums visapkārt

Brīnišķīga saulīte, jauka pavasara diena, viena no jaukākajām. Lai arī astronomiskais pavasaris iestāsies tikai 20. martā agri no rīta, taču jau no rītdienas diena kļūs garāka par nakti. Ar to arī visus apsveicu – vienu tumsu esam pārdzīvojuši!

Jauka diena, lai izbrauktu uz pilsētu iepirkties. Mazpilsētas centra stāvvieta, kā vienmēr piepildīta. Atrodas tomēr dažas brīvas vietas arī, un nav jāriņķo divi apļi, lai stāvvietu sameklētu. Viss ir kā agrāk, tomēr ir kaut kas mainījies. Apkārt drūmas sejas, cilvēki iet galvas nodūruši, apkārt neskatoties. Pazīstamie pat nemēģina pasveicināt, pat izliekas neredzam, katrs pa sevi, katrs sevī norobežojies no apkārtnes.

Veikalā aizdomīgi maz cilvēku. Uz grīdas ejās salīmētas distances uzlīmes, kasieres ieslodzītas organiskā stikla kabīnēs. Cīņa ar polietilēna maisiņu sērgu uz šo laiku ir pieklususi, visi vaļējie produkti safasēti maisiņos. Tas viss ir jauki beidzot, jo man tik ļoti kaitināja šī drūzma. Un tomēr sajūta daudz drūmāka, kā bērēs. It kā būtu noticis kaut kas šausmīgs, kā toreiz, kad Brežņevs nomira. Staigājam klusēdami ar sērīgām sejām, ar baiļu izteiksmi, ar neziņu par nākotni.

Jaukā pārdevēja pie gaļas letes veikli apkalpo pircējus. Kā vienmēr izsaku viņai komplimentu, jaukā smaida vietā viņa paskatās izbrīnīti pārsteigti. Pret mani neizpratnē pagriežas daudzi acu pāri, vismaz desmit klusējoši pārmetoši skatieni, taču tie skaidri pasaka arī bez vārdiem: “Ko jūs atļaujaties šajā laikā! ”

Pie kasēm rindas. Man izvēle vienkārša – kurā kasē smukākā kasiere, pie tās arī jāstāv. Distance 2 metri. Priekšā stāv paziņa, pasveicinu, viņš negribīgi atņem sveicienu. Pēkšņi man izlaužas nevainīgs joks. Nebūt tas nav par vīrusu, slimību vai noteikto kārtību, pavisam ikdienišķs, pavisam nevainīgs. Atkal jūtu pret sevi vērstos neizpratnes pilnos skatienus. Laikam esmu neārstējams ārkārtas gadījums, kurš nepieklājīgi mēģina izjaukt šo vispārējo sērīgo noskaņojumu. Sajutos vainīgs, bet nezinu par ko.

Vienmēr laipnības pārpilnā kasiere pat mani neievēro, vienaldzīgi slidina manus pirkumus no savas būdas vienas puses uz otru, uz mani pat nepaskatījusies, kā robots bez emocijām.

Ātrāk gribas prom no šī visa. Pagaidām neviens pat nav nomiris, taču mēs jau sērās staigājam, it kā gaidītu, it kā tā būtu jādara.

Mājās braucot vēl ievēroju, ka arī mašīnas uz ceļa brauc ar lielāku distanci, un reti kurš cenšas apdzīt vai apsteigt. Vai tiešām tik dziļi jau ir iesakņojušās bailes? Mēs esam iebaidīti, pārbijušies ... un sākam zaudēt cilvēcību ... Pretimnācēju, garāmgājēju jau uzskatām par draudu sev. Kas būs tālāk?

Vai mums kādreiz atkal izdosies dzīvot tāpat kā iepriekš? Tik pat bezrūpīgi un priecīgi? Ir problēma nopietna, ir jācīnās, bet ko mēs domājam ar šīm drūmajām sejām uzvarēt, kur zaudējums, bailes un nolemtība jau ierakstītas zemapziņā?

Tūdaļ pavasaris sāksies!