Pilnmēness sapnis

Reāls pagājušās nakts sapnis, reālāks par pašu īstāko īstenību …

Īsais brīvais brīdis, kad tikko atgriezies no zemessardzes diennakts mācībām un pirms dežūras avārijas un glābšanas dienestā, veltīts, lai satiktos ar mīļoto sievieti kafejnīcā pie galdiņa. Mīļi raugāmies viens otram acīs. Un te pēkšņi telefons – “Ārkārtas situācija! ”

Vēl militārās disciplīnas iespaidā pavēles izpildīt bez domāšanas un nekavējoties, pielecu kājās, ārā no kafejnīcas un skrienu pa ielu uz ugunsdzēsēju depo, pa ceļam uzgrūzdamies gājējiem, kuri pēkšņi ir saradušies nenormāli daudz. Visi skrien man pretī. Nav ne jausmas, kas ir noticis, bet man ir jābūt tur, man ir jāskrien, tas ir mans pienākums. Tad pēkšņi no kabatas izkrīt maks …

“Ak vai! Es taču rēķinu nesamaksāju! ”

“Es no viņas pat neatvadījos! Ne ar vienu vārdu viņai nepaskaidroju! ”

“Varbūt vēl var pagūt? Vēl visu vērst par labu?”

Atkal skrienu atpakaļ, kājas neklausa, muskuļus velk krampji …

Beidzot tieku līdz kafejnīcai. Viņa vēl arvien sēž pie galdiņa, skumja, saraudātām acīm. Blakus piesēdies pavecs pāris, sirms kungs un padzīvojusi kundze, cenšas viņu mierināt. Sirmais kungs tikai nosaka:

“Nu, ko? Lai tad piepildās tava Ziemassvētku vēlēšanās! ”

Un pie galdiņa pienāk pulciņš jaunu, izskatīgu puišu …