Man ir kauns

Man ir kauns par mūsu tautu.

Tas sakarā ar parakstu vākšanu referenduma ierosināšanai par Saeimas atlaišanu. Mans viedoklis ir skaidrs – šim referendumam ir jānotiek. Nākamā gada Valsts budžets ir par 800 miljoniem lielāks nekā bija šogad, taču valdība tautai akūti sasāpējušu jautājumu risināšanai no tā nespēja atrast papildus praktiski neko, lai arī bija solīts. Tā savā ziņā ir ņirgāšanās par tautu, un MŪSU ievēlētā Saeima to nesodīti pieļauj, šādu budžetu atbalstot. Diemžēl tautai nav iespēju pieprasīt Valdības demisiju, tauta, kurai Latvijā pieder vara, var tikai atlaist Saeimu, kopā ar visu viņu apstiprināto valdību. Un vēl, ja Saeima ir pieņēmusi pašai neizpildāmu likumu, tad tas skaidri liecina par Saeimas kvalitāti, un tā būtu tikai atlaižama.

Viedokļi ir dažādi. Šeit izteiktajos komentāros vien vairāk par simtu. Es cienu visus izsvērtos un pamatotos viedokļus, neskatoties, vai tie ir ar ekonomiskām interesēm, politisko pārliecību, vai vienkārši emocionāli pēc simpātijām un antipātijām argumentēti. Cienu visus, arī pretējos viedokļus, un paldies par tiem. Tie visi ir saprātīgi un par tiem varam diskutēt, taču tādu bija maz.

Vislielāko vairumu sastāda: “tur nekas nesanāks”, “tos parakstus nesavāks”, “vienreiz jau mēģinājām – nekas nemainījās”, “nav jau ko likt vietā”, “varētu tikai palikt sliktāk”, “no vilka bēgsi, uz lāča uzkritīsi”. Rezumējot šos izteikumus (par viedokļiem tos nevar nosaukt) – nav vērts, jo neizdosies!

Tikko bija gada lielākie patriotiskie svētki, kad varējām noskatīties daudz patriotisku filmu, kinoteātros visā Latvijā tika izrādīts “Dvēseļu putenis”, un katrs uzskatīja par patriotisku pienākumu to noskatīties, kad pie Rīgas pils mūriem tika aizdedzināti svecīšu tūkstoši pieminot TOS. Kas tad bija TIE? Viņiem toreiz bija pietiekoši daudz iemeslu šaubīties un apgalvot “tas nevar izdoties”, “tas nav iespējams”, “tur nekas nesanāks”, “nav vērts pat mēģināt”, taču TIE tomēr mēģināja. Mums šodien nav jābīstas par ložmetēju lodēm, nav jāslēpjas dubļainās bedrēs no artilērijas un mīnmetēju lādiņiem, mums nav jānoliek savas dzīvības uz spēles galda.

Mums ir jāizdara tikai sava izvēle šodien – parakstīties vai neparakstīties – un nav te ko gaudot, izdosies vai neizdosies.

Tas būs dārgi, apmēram 6 miljoni, apmēram vienas normālas Latvijas zemnieku saimniecības bilances vērtība. Tas ir daudz vai maz, pret tiem 800 miljoniem budžeta pieauguma vai 10 miljardiem visa budžeta, lai tauta varētu izteikt savu gribu?

Iniciatīvas ierosinātāji nav gluži tie, kurus vēlētos. Vai nav vienalga – ir jāvērtē pati iniciatīva, nevis ierosinātāja neglītā fizionomija. Galu galā parakstīsimies MĒS, referendumā balsosim MĒS, un, ja vajadzēs, jauno Saeimu ievēlēsim MĒS, ievēlēsim ne jau tos iniciatīvas ierosinātājus.

Ak nav par ko vēlēt? Ievēlēsim atkal tos pašus? Var jau būt. Tikai, ja tāpēc nav vērts, tad vispār nav vērts vēlēšanas rīkot, ne kārtējās, ne ārkārtējās, tad varam iecelt deputātus uz mūžu, un nebūs vairs jālauza galva, cik daudz izmaksā vēlēšanas. Es nevēlos, lai šie deputāti un šī valdība paliktu uz mūžu.

Un vēl ir viedoklis – “man vienalga, mani tas neskar”. It kā mani arī tas tieši neskar, un arī man varētu būt vienalga, taču ir blakus cilvēki, kurus tas laikam skar. Un var pienākt laiks, kad tas skars arī mani.

Man ir kauns. Man ir kauns par tautas gļēvulību, neticību, neizlēmību, bailīgumu. Visvairāk par neticību sev un savai varēšanai. Vai tiešām mēs nekad nebūsim saimnieki savā zemē? Kamēr mēs čīkstēsim un vaidēsim kā ievainotie un sakropļotie kara lauka lazaretē, tā vietā, lai skaidri pateiktu JĀ vai NĒ, tikmēr mūsu vietā to izlems kāds cits, un pavisam citā vietā. Tauta ir atbildīga par tiem, ko ievēlējusi, un viņi ir jātur “īsā pavadā”. Tad arī MŪSU valsts pārstāvjiem būs vieglāk sarunās starptautiskajā mērogā, kad valdības vai valsts vadītājs varēs mierīgi pateikt saviem kolēģiem – ja es tam piekritīšu, tad rīt es vairs nebūšu šajā amatā, mana TAUTA tam nepiekritīs – un nevienam tad par to nebūs šaubu.

Šeit nekādā gadījumā es neaicinu nevienu par JĀ vai NĒ. Tas katram ir jāizlemj pašam. Es tomēr aicinu katram pašam pieņemt lēmumu, būt saimniekam SAVĀ valstī.