Neizdevies randiņš

Vakar vēroju hokeja spēli TV. Uz īsu brīdi operatora kamera pakavējās pie kāda vienaldzīga skatītāja tribīnēs. Vīrietis pēdējā rindā tukšām acīm, savās domās iegrimis, raudzījās kut kur tālumā. Šajā brīdī viņa interesi hokejs nespēja piesaistīt. Atcerējos sevi pirms pāris gadiem hokeja tribīnēs sēžot, iespējams pat tajā pašā vietā, tikpat vienaldzīgi vērojot spēli, un domās sev uzdodot neskaitāmus jautājumus.

Šodien mani apsveica oHo ar kārtējo oHo dienu. Kad tikko piereģistrējos šeit, man bija ļoti vētraina sarakste ar ļoti iepazīties kārām sievietēm, dažām pat pārāk uzstājīgām uz tūlītēju satikšanos. Viena no viņām, zinādama manu kaislību uz hokeju, atsūtīja biļeti uz Dinamo spēli. Grūti bija man iztēloties pirmo randiņu hokeja tribīnēs, taču atteikties arī vairs nebija iespējams – spēle bija jau nākamajā vakarā. Un ja jau reiz sieviete ir tā nopūlējusies biļetes gādādama, lai tad iet arī pa straumei. Kas būs, tas būs, iznākums vienalga atkarīgs no spēles rezultāta, laikam.

Rīga man nebūt nav tuvākā pilsēta, un ceļš izrādījās daudz grūtāks un ilgāks. Es pamatīgi iekavējos. Man ļoti nepatīk kavēt! Skatītāju sektorā es iegāju tikai tad, kad jau tika atskaņotas himnas. Paliku pieklājīgi stāvam ejā. Pie viena arī bija laiks izpētīt, kur ir mana vieta. Tur bija tukšs krēsls rindas vidū – manējais, taču blakus nebija nevienas sievietes. Tur bija tikai veči. Mazliet samulsis, cauri skatītājiem spraukties negribēju, ja augstāk ir pilnīgi tukšas rindas, un apsēdos tur, pilnīgā vientulībā, domās pie sevis prātojot – kas šeit notiek? Kur VIŅA ir, un kāpēc mani šurp aicināja?

Vai tas ir kastings? Sieviete sapulcinājusi visus savus pielūdzējus vienuviet, un tagad no citas vietas vēro? Cita vieta varētu būt vien pretējās tribīnes, un lai no turienes vērotu, būtu vajadzīgs binoklis. Nē, hokejs nav teātris, kur skatītāji ar binokļiem staigā.

Pamazām sāka urdīt cita doma. Un ja nu tā biļete nebija domāta man? Ja kāds no šiem šarmantajiem kungiem, kas man atvēlētajam krēslam sēž labajā, vai varbūt tas kreisajā pusē, ir aizsūtījis biļeti sievietei, cerībā kopīgi fanot par hokeja spēli, bet viņa, to nevēlēdamās, tik pat veikli ir pārsūtījusi man? Tad kādām acīm uz mani skatītos viens no viņiem, ja …? Nebūtu patīkami ne man, ne viņam, un kas zina, kā tas beigtos, ja izrādītos, ka biļeti romantiskās cerībās nopircis kāds no viņiem, un es tikai ...

Labi tomēr, ka es nokavēju!

Šķiet no mana pleca, ar izpildītu misijas apziņu, pacēlās un aizlidoja sargeņģelis.

Par pārējiem jautājumiem, kas ieklīda manā prātā, es pat domāt negribēju. Šeit vairs nebija ko darīt. Publika arī bija pieklususi, laukumā vairs tikai viena intriga – ar kādu rezultātu Dinamo šodien zaudēs. Pēc iespējas ātrāk ārā no Arēnas, ārā no Rīgas, uz klusā naksnīgā ceļa, kur galvā jau krājās uzdodamie jautājumi šai sievietei. Kad īsi pēc pusnakts beidzot nokļuvu mājās pie datora, VIŅA … bija jau paguvusi izdzēsties. Labi, ka tā!

Viens neizdevies randiņš vēl nav pasaules gals!