Par dzīvi

Ir pasaulē lietas, kuras mēs redzam, bet var teikt, ka vēl vairāk ir tās, kuras mēs neredzam. Tā, piemēram, par Dievu mēs zinām, bet pašu Dievu mēs neredzam. Vien viņa mīlestību vai dusmas to visdažādākajās izpausmēs. Taču runa šoreiz nav par Dievu, bet gan par cilvēkiem.

Ikdienā mēs sastopam daudz vai arī ne pārāk daudz cilvēku, savus darba kolēģus, draugus, cilvēkus izpriecu vietās un cilvēkus uz ielas. Tomēr, iespaids, kas rodas iepazīstot cilvēku ļoti bieži ir mānīgs. Gadu gadiem mēs varam satikties un draudzēties ar cilvēkiem, uzskatot tos par kaut kadas noteiktas grupas pārstāvjiem. Piemēram, ierindas cilvēks, labāk vai sliktāk atalgots, dodas uz darbu katru dienu, katru brīvdienu dodas kaut kur izklaidēties, viss ir normāli, ir ģimene, bērni. Saprātīga daba, rīcība, pieklājīgs, pat šarmants izskats. Tomēr var izrādīties, ka tā ir tikai viena viņa daba, kas izpaužas sabiedrības acīs. Bet ir vēl viena daba, noziedzīgas rīcības spēja, pastrādāt nelietību, necilvēcīgu rīcību, sevišķi zinot, ka par to nesaņems pelnīto sodu. Tomēr, arī zinot, ka nesaņems pelnīto sodu, rēķinās ar to, ka atmaksas stunda reiz pienāks, vienalga pastrādā neģēlību, jo viņam ir Atbalsta Grupa.

Cits variants ir kad mēs iemīlam cilvēku, iztēlojamies savu dzīvi kopā skaistu un laimīgu, tomēr esot ar viņu kopā viss „sagrūst”, jo mēs neesam rēķinājušies ar mīļotā tieksmēm, ieradumiem un iegribām.

Ko es ar visu šo gribu teikt? Jaunajai paaaudzei noteikti ir jarēkinās ar to, ka cilvēks, kuru viņš ir „mērījis ar sevis paša mērauklu” var nebūt tāds kā ir šķitis, iespējams pat ilgu laiku. „Mērīt ar sevis paša mērauklu” nozīmē domāt, ka citi domā līdzīgi viņam un rīkosies vienmēr līdzīgi viņam, darīs tā kā darītu viņš pats. Taču var izrādīties, ka otrs ir sociopāts, sadists, vai slēpj sevī apsēstību, draugs liekulis, divkosis, vai nodevējs. Manis rakstītais nenozīmē, ka tagad nu uz visiem jāsāk raudzīties ar neuzticību un jāpaliek aizdomīgam. Tomēr, pārsvarā katram no mums ir tāda kā robežlīnijas izjūta, apziņa ko var darīt, ko nevar darīt.

Ja cilvēks visu mūžu dara to, ko viņa apziņa atļauj un tas ir saskaņots ar Dieva baušļiem, viņam nav par ko baidīties. Pat nejaušas vai jaušas nāves gadījumā viņa dzīve būs Gaišā ceļa gājēja dzīve. Taču pretējā gadījumā – Tumšā ceļa gājēja dzīve, kura nebeidzoties ar nāvi var kļūt neciešama. Jo viņa dzīves ceļā parādās tāda parādība kā Karma. Karma var sagādāt neciešamas morālās mokas...par to, ka nebiji tas labais, par kuru izlikies, ka ļāvies tai spēlei, ko izraisīja Atbalsta Grupa. Iespējams, ka kādiem šie vārdi, ko viņi sobrīd izlasa, izraisa nicīgu smīnu. Taču rakstītais nav domāts viņiem... Es nesākšu izklāstīt kādas drausmu lietas nodara paša cilvēka Karma. Jo, pat atlanti neesot izdibinājuši Karmas noslēpumu, - dažreiz Karma liekot atbildēt tikai pēc vairākām dzīvēm, jo apstākļi atmaksai par sliktiem darbiem neesot radušies.

Tomēr skaidrs, ka Karmai nav mūsējo un nemūsējo, Karmai ir grēcinieki un taisnprātīgie. Tapēc esi Taisnprātīgais, draugu, kurš pārkāpis robežlīniju, steidzīgi nomaini pret citu! Jo tava draudzība ar viņu padarīs tevi par līdz vainīgu. Ja atteiksies, tad tev nebūs jasastopas ar Karmas noslēpumiem, kuri nekad netiks izzināti pirms tam. Noslēpumiem, kurus atklājot neviens nav juties laimīgs.