Pasaka par vilcieniņu

Dzīvoja reiz vilcieniņš, viņš braukāja apmierināts pa dzīvi un ilgus gadus vizināja savu mīļāko pasažieri, bet tā nu sanāca ka pasažierim vilcieniņš apnika un vilcieniņš palika viens. Tas ļoti iedragāja vilcieniņu pašcieņu, ticību citiem pasažieriem un vilcieniņš palika ļoti īgns, var teikt ka pat riebīgs.

Kādā jaukā dienā stacijā, kur pārsvarā uzturējās vilcieniņš, ienāca skaists pasažieris. Tas uzreiz iekrita viņa acīs un sirsniņā. Lai arī vilcieniņš ļoti gribēja to lai pasažieris izvēlas viņu kopīgam laimīgam braucienam. Pasažieris nespēdams izlemt un domādams, satraukti staigāja pa peronu, ik pa laikam pienākot pie vilcieniņa tuvāk, paraustīja durtiņas, bet iekšā nevēlējās kāpt. Tas vilcieniņam ļoti sāpēja un pie mazākām neapmierinātības oglēm tvaiks gāja pa gaisu, riteņi grabēja, taure taurēja, jo vilcieniņš sāka just ka viņš sāk rūsēt, jo viņam ļoti bail no tā . Kādu dienu vilcieniņš dusmās izlaida pārāk daudz tvaika, ar savu tvaiku viņš apdedzināja savu skaisto un mīļo cerēto pasažieri, lai nenodarītu vēl vairāk pāri, vilcieniņš izlēma braukt viens, cerībā ka kādu dienu viņš kādam varbūt tomēr būs vajadzīgs.