MiersLai būtu aktīva, pelnoša un dzīvei derīga ir jākustās! Jādomā, jākalkulē, tupuss rāpus jālien, skaļi jārunā. Šis ir turpinājums sāgai "Strēlnieces cigaretes". Strēlniece pīpē, lai paliktu mierīga. Pusvienos naktī pēc vājprāta darbā devos pildīt savu jauno misiju - nest gaismu Latvijas tautai! Bildēju savu mājas bibliotēku, tinu skaistākajā ietinamajā papīrā un dodos uz omniva pakomātu sūtīt literatūru svešiniekiem. Tas tik tiešām ir iedvesmojoši - nodot tālāk ko tādu, ko pati reiz esmu uzskatījusi par vērtīgu un eiro-grašu cienīgu. Aizbraucu uz pakomātu, attopos ka bankas karte palikusi mājās, atkal dodos uz mājām pēc kartes un tad vēlreiz ar 80 km/h maucu uz pakomātu. Tas nekas, ka teorētiski paku varu aizsūtīt arī rīt, es apsolīju šovakar! Un solījums jātur! Un apliecinoša bilde klientam jānosūta, ka paciņa tiešām nosūtīta! Principa jautājums, ziniet... Tajā brīdī, kad mana Pežo Žanniņa sāka rīstīties, jo nespēj vairs panākt uzrāvienu, sapratu, ka es pati esmu palikusi par psihopāti. Tieši tādu pašu psihopāti, no kādiem mūždien vairos. Holēriskās histērijas apkārt dzen izmisumā. Holēriķi domā! Viņi domā ar 200 km/h, viņi spēj un var izdarīt ātri, efektīvi un pārdomāti, bet viņi atņem spēku. Es negribu zaudēt savu spēku un negribu nevienam atņemt viņējo. Jāpaliek atkal mīļai, mīļai pret sevi. Tā nu Strēlniece apsver variantus starp garšīgu bulciņu diennakts točkā vai cigareti. Šīs abas lietas nomierinātu. Un es izvēlos pēdējo. Atstāju savu gauso Žanniņu piemājas stāvvietā un dodos mājās. Ir viens naktī un viena cigarete paciņā. Tukšajā čigānu rajona ielā man pretī streipuļo vientuļa bombzīte. Nogriežos uz māju pusi, bet jūtu, ka bomzīte man seko un es zinu, ko viņa grib. Man bail. Man bail taisnoties - "Nē, man nav cigaretes" un esmu nogurusi runāt. Es jūtu, ka šī dāma gribēs runāt, bomzīšos nereti ir uzbāzīga enerģija. Viņa pajautā, es atbildu "pasļedņij" un mēs šķiramies ātri. Esmu pateicīga viņai par sapratni. Tik ļoti esmu nogurusi no cilvēku izsūcošās enerģijas. |