agrs pavasaris

pāris nedēļas atpakaļ - izdarīju vienu labu darbiņu - kādas 10 min dzenāju kameni pa istabu , kamēr iestāstīju viņjai, ka jālido ārā, jo man nav ko iedot viņjai ņjammas. To viņas valodu nemāku, bet viņa nerunā ne latviski, ne angliski, ne vāciski. Bet, kaut kā tiku galā, kamēr iestāstīju, ka stikls ir auksts un caurspīdīgs, tikai Saulīte aiz viņa ir silta. Toties, viņa izstāsīs savējiem , ka viens cilvēciņš izglāba un palaida atpakaļ pavasarī, ziedos un brīvībā.
Redzēju filmu par kamenēn un man viņu ir žēl. Jo kkad ap Aug beigām, ziedos un nektārā ir apm mazāk nekā puse cukura nektārā, ko viņas savāc ( apēd), bet , lai lidotu vajag daudz enerģijas. Stulbākais ir tas , ka savāktā enerģija ir daudz mazāka, kā viņas iztērē. Tad nu viņas krīt zemē no kokiem, klusi sanēdamas, mīksti nokrīt, domāju, ka viņām nesāp, nu kā čiekuri.... mēģina vēl kaut ko sagrābt, saglabāt savu dzīvībiņu....meklē , pēdējiem spēkiem pierāpjas pie nokrituša liepzieda, meklē tur nektāru uttt .....un lēnām iet bojā. Aizmieg .. un paliek tikai tās pūkains kunkulītis ar caurspīdīgiem sudraba spārniņiem, kuri vairs nekad nelidināsies zilajās debesīs un puķainajās pļavās.... Tads skumjš stāsts. Nu, tāpēc es viņu izglābu, lai viņai šī vasara būtu izdevusies. Lai vismaz atlikušos mēnešus jūtas laimīga, spēka pilna un ražīga....
Tikai , mazo draudziņ , nedomā , ka es kāc biologs. Tās tādas pārdomas. Un zirnekļus ari parasti izglābju, viņi jau nekož- tikai mūk.