Mans Mācību Ceļš

Atrodot Zemes dzīvības rašanās iemeslu un veidu, kādā tas notika, civilizāciju vēstures meklējumi vairs tik ļoti nepievelk. Acīmredzot To, ko dvēsele vēlējās, lai ķermeņa apziņa uzzina, tas ir uzzinājis un izpratis.
Uz visu mēs varam paskatīties no dažādām pusēm, jo viss ir bezgalīgs aplis. Skatoties no Augstākā Gara viedokļa: ir jānolaižas viszemākajā Matērijā, lai to izpētītu, izzinātu, aptvertu, tādejādi izgaismojot Neziņas Tumsu, Kārtojot Haosu un piepildot ar Apziņu Tumsas Bezdibeni.
Skatoties no Matērijas viedokļa: tajā nav obligāti jāpaliek līdz laika galam, jo ir iespēja atgriezties augstākajos plānos, nesot sev līdzi ne jau Pieredzi, par cik matērijā ir grūtāk, ļaunāk, bet Pieredzi, kādas pastāv iespējas šo matēriju darīt smalkāku, izzinātāku, garīgāku.
Cilvēka gars gan nonāk uz Zemes nolaižoties no Dievišķajiem plāniem, tomēr mēs to nejūtam ar ķermeni un tā prātu, reizēm pat neprotam meditēt un sazināties paši ar savu garu, kur nu garu, pat ar viņa apvalku - Dvēseli reti kurš prot kontaktēties. Tādēļ pilnīgi skaidrs, ka piedzimstot uz Zemes mēs esam tikai bioroboti, kuros esošais gara dīglis varētu tikt attīstīts un varētu tikt tā arī palicis dīgļa stadijā. Tāds cilvēks attīsta tikai biorobotam piemītošo ķermeni un intelektu un tā arī nekad neuzzinās, kas ir Mīlestība, Dzīvo būtņu kopības apziņa, Visuma Saprāta Uztveres spēja, augstākais Saprāts, Harmonija sevī un daudzas citas brīnišķīgas lietas. Visas viņa dzīves iekļautas šaurā robotiskā pseido vērtībā - robotisks darbs, robotiska atpūta, robotiskas intereses un viņš nespēj ne aptvert, ne noticēt, ka pasaule var būt bezgala skaista, mīļa un daudzveidīga. Varbūt nedaudz atmostas uz mirkli, kamēr iemīlējies, tad atkal trulums pārņem apziņu un tajā mirst dievišķums.
Ja Gaisma ir vienā aizkara pusē, otrā ir jāmaterializējas Tumsai.
Ja bezlaicīgums un realitāte ir vienā pusē, tad otrā rodas laika ilūzija.
Ja Kārtība paštāv vienā pusē, tad otrā rodas haoss.
Ja vienā aizkara pusē ir Veselums, Vienotība, tad otrā pusē rodas Telpa, sadalījums fragmentos un fizikas likumi.
Ja vienā pusē ir Dievs, tad otrā viņa nav.
Dvēsele ir vienā pusē, ego otrā Ja biorobots būtu dievišķs savā ego , tad mēs jau sen dzīvotu paradīzei līdzīgā pasaulē. Ne jau mūžīgā svētlaime Matērijā ir dieva plāns, bet smags darbs ar matēriju, kuras vibrācijas pārstrādājot aizvien smalkākās, būtnes iegūst pieredzi , attīsta sevi un aizvien vairāk līdzinās Tēvam. Protams, ka ir tādi bērni, kam labpatīk visus mūžus atsēdēt haosa "rūdā", nepūloties ar to sevī darboties, citi agri vai vēlu saprot, ka haļavas nebūs, citi tiecas pie Tēva un sekmīgi kuļas no haosa tumsas laukā, aizvien tuvāk Gaismai. Ja kāds ir nolaidies šurp no visaugstākā līmeņa Uguns Jūras Dievā, un to atcerās, tas tomēr nenozīmē, ka viņš uz Zemes drīkst slinkot un gulēt uz lauriem sakot Esmu Dievs, manī viss ir pilnīgs un grimt degradācijā. Tieši tādam arī tas nav raksturīgi. Šeit mēs visi esam vienādi un vienā laivā un visiem jārukā.

Ego transformēšanas procesā par Es, atbrīvojas ļoti daudz enerģijas, kas reizēm pat rada ekstrasensoras spējas. Līdz šim cilvēks bija pieradis visu spēku un savu dzīvības enerģiju tērēt aizsardzības žogos no citiem, izlūkpilnās aizdomās, saspringumā, uzbrukumos iedomātam ienaidniekam un tagad tas viss paliek pašam, ķermenis un domāšana atslābst, spēj uzņemt vēl vairāk enerģijas no visuma. Kas tad ir īpašās Spējas - tā pati visuma enerģijas prasmīga lietošana, darbošanās ar to arī ārpus sava ķermeņa. Ja vēl vismaz reizi dienā pildītu Tibetiešu 5 rituālos vingrinājumus, līdz vasarai pats savu ķermeni vairs nepazītu.
Viens no iemesliem atmest ego čaulu, tā mums visiem jau nolietojusies un kā jēla ola liek aizsargāties, vaimanāt, zaudēt galvu, turēt visus aizdomās, raustīties diedziņā reaģējot uz citu teikto, rakstīto, pat citu vibrācijas spēj ievibrēt uz negācijām un tas jau ir bīstami. Kamēr uz Zemes valdīs Ego domāšana, mums nedrīkst dot nevienu izgudrojumu - visu pārvēršam bruņošanās sacīkstē, biznesa uzplaukumā uz cilvēku veselības un Dabas rēķina. Vai mums tās traumas pa ego vajag? Vai mēs nespējam garīgi attīrīties, augt, iegūt dievišķo saprātu bez sitieniem?
Ego jau varētu pāraugt Es neko nedarot, nemainoties iekšēji, nemācoties, dabiskā ceļā, ja nebūtu bremze - iemācītās reakcijas, tāpēc cilvēcei tajā vietā, lai iemācītos aizvien labāk mīlēt citam citu, process iet pretējā virzienā - iemācās aizvien labāk kontrolēt citus savā labā. Kad kontrolē Es , notiek paškontrole, kad kontrolē ego - izveidojas elites slēgta sabiedrība un tie, kurus viņi tajā neielaiž: darba tauta. Kam vairs nav nepieciešama kontrole, tie tātad jau dzīvo ar Es. Tāpēc ka cilvēka patiesajai būtībai pietiek ar iespēju attīstīties pēc tīrās evolūcijas plāna, bet ego ir mūžīgi izsalcis pēc matērijas labumiem: lai iegūtu visu aizvien vairāk un vairāk, viņš izmanto visus Prāta arsenālā esošos ieročus un metodes: kontroli, manipulācijas, iebiedēšanu, izsmiešanu un citus psiholoģiskos ieročus. Kontroles mehānismi ir egregori, kam civēku ego pieķērušies.
Tolteki saka, ka šobrīd mūsu Ticības Spēks kalpo Meliem. Ticība ir ieslodzīta prāta konstrukcijā, nebrīva.
Ticība ir java, kas satura ķieģelīšus. Ja mums nav javas, visas mūsu celtnes brūk un jūk.
Kad sakām sev ar iekšējo spēku Man viss izdosies, nekas neizdodas. Kāpēc? Tāpēc, ka visa prāta konstrukcija joprojām nav nekur pazudusi un tura Ticību savā gūstā. Tāpēc ir Jātic, ka prāta konstrukcija nespēj noturēt Ticību gūstā.
Kas ir akla ticība? Tā ir ticība personai, kas ilustrējās ticēšanai, ko Čūska jeb Parazīts teica: jums jātic man, ka esat ļauni, slikti, vērtējami, . sodāmi..cilvēki akli Bez Apzināšanās noticēja, zaudējot spēju Radīt, celt no Ticības javas un ķieģelīšiem. Cilvēki apzinās, ka jāmeklē šī Ticība: meklē pie Dabas, baznīcā, meditācijā, visur, kur spēj savienoties ar savu Es un Ego nespēj to pārkliegt, pārmelot. Atbrīvojot Ticību no meliem, mēs atgūstam mums dāvāto Brīvo Gribu un spējam izdarīt paši sava Es izvēles. Kad atgūstam Ticību, tad vēlamies tikai Mīlēt.
Lasot Tibetas Dzīvo un Mirušo grāmatu un viss sasaucas. Patiesībā visi Domātāji un Meklētāji nonākuši pie viena un tā paša slēdziena, tikai apraksta katrs no sava viedokļa, sfēras: Ilūzija un Meli ir jāizgaismo, jāsakārto katram sevī, citādi evolūcija ir neiespējama. Tikai tajā viņu domas atšķiras: vieni domā, ka Radītājs paskatīsies , paskatīsies, ka cilvēks grib būt garīgs, tikai negribas ar sevi strādāt, atnāks un iedos savu svētību: Augstāko Saprātu un spēju Mīlēt. Citu uzskata, ka ir smagi jāstrādā ar šīm enerģijām savā Prātā , taču cilvēce tam nav gatava. Taču tas, ka pēdējā laikā rodas aizvien vairāk cerīgu Gudro, kas tic, ka cilvēki negaida vairs neko no Dieva, paši sāk meklēt savus ego parazītus un tos izgaismot ar Mīlestību un savu Saprātu būvē paši, ķieģelīti pa ķieģelītim, liecina, ka cilvēce mostas un šis process sāks iegriezties aizvien lielākā ātrumā.
Par eitanāziju: Ņemot šo jautājumu no Ego un Es viedokļa, jābūt pietiekami skaidrai redzei uz notiekošo, lai spētu saprast vai slimnieks lūdz eitanāziju no tā, ka vairs nespēj izturēt sāpes vai no tā, ka viņš to saka tāpēc, ka sajucis prātā. Domāju, ka tuvinieki, kas viņu patiesi mīl, redz ar patieso Es un spēs nekļūdīgi izlemt vai tajā brīdī viņu paklausīt, vai ļaut viņam vēl atrast sevi. Pavisam cita aina , ja cilvēks mokās ar ego pārņemtu cilvēku ielenkumā - tādi neko nejutīs, kas notiek mirēja sirdī un apziņā..
Biki paanalizēju interesantākos kritērijus : dzīvošana tagadnē Ego nozīmē tagadnes materiālās pasaules vērtības izmantot savā labā, koncentrēšanās uz dzīves baudīšanu ego nozīmē baudīt, nespējot apstāties savā kaislē, tīrs un skaidrs prāts ego nozīmē skaidru , viņam spējamu aptvert loģiku, nevainīguma saskatīšana ego ir sava paša nevainīguma redzēšana attiecībā pret Es, koncentrēšanās uz dzīves skaistumu ego nozīmē Skaistumu nonivelēt līdz precei, laimīgs ar to kas ir , ego nozīmē samierināties un nedarboties, lai uzlabotu situāciju, bet ego jau pašam skaidrs, ko viņš domā. Kad iesaistās arī kas dvēseliskāks, tad sanāk jau tuvāk patiesajam stāvoklim, bet izskaidrot šo pašus teicienus no patiesā s viedokļa vairs nav iespējams, tos var tikai izjust un papildināt dziļumā līdz bezgalībai.
Tas pats ar negatīvajiem: Priekš Es dzīvošana pagātnē nozīmē paņemt no turienes nepieciešamo, bet neieciklēties, nākotnē - ticēt tai, koncentrē`wanās uz to, kā dzīvi uzlabot, priekš Es nozīmē pašdisciplīnu garīgajās praksēs, prāts raižu un nemiera pilns priekš Es nozīmē Mierīgu izejas atrašanu no situācijas, ļaunuma saskatīšana priekš Es nozīmē redzēt reālo lietu dabu bez emocijām vai reakcijām uz to, koncentrēšanās uz neglīto priekš Es nozīmē padarīt dzīvi skaistāku, apmātība ar domu, ka varētu būt labāk ir ticība, cerība, Ceļš, analizēt dzīvi Es nozīmē neatkārtot kļūdas tajā, neatlaidīgi turpināt negatīvas domas Es ir modrība Miera un Harmonijas stāvoklī, koncentrēšanās uz to, ko nevar izdarīt priekš Es ir apzināties savi spēju neierobežotību, kavēties pie kļūdām un tās atkārtot, Es nozīmē treniņu, lai tās nekad vairs neatkārtotos, Noslēgts un Aizspriedumains prāts priekš Es ir patstāvība savos uzskatos un izlemtspēja, negatīva attieksme priekš Es ir ilūzija, kas jāgaisina. Tas vēl ir tikai man sasniedzamais Es 10% no Pilnības. Jo cilvēks nespēj saskatīt to, kas augstāk par viņu, viņš to pacenšas novilkt lejā, pazemināt, lai ego var to pa savam izķidāt. Bet tajā mirklī, kad izdosies saskatīt augstāk, tas jau nozīmēs, ka pats esi augstāk.
Apziņas parazīt atgādina vīrusu, kas bja pirmo cilvēku apēstajā ābolā: tagad katrā aug šī ilūzija - Meli pašam par sevi, līdz ar to - par citiem arī. Daba ap mums ir bezgala skaista, bet cilvēku Prāti kā miskastes, kuros ir tikai tumsa un izpratnes nāve. Ir nespēja redzēt skaisto citam citā, dažs pat dabas skaistumu vairs neredz..tad ar viņu, kā ar cilvēku ir cauri..var iemiesoties da jebkādas tumšās enerģijas. Šis parazīts dzīvo zināšanās, kas ir darījušas cilvēku vārdus tumšus - tiklīdz izrunā Vārdu, kas varētu nozīmēt ko labu, cilvēkos par šo vārdu rodas asociācijas, ka tas ir slikts vārds, jo viņos ir ielikta slikta šī vārda nozīme. Mēs varētu mierīgi runāt jeb par ko un nebūtu nevienas sliktas asociācijas, domas, izjūtas. Šī vīrusa spēks ir arī daudzskaitlībā un izplatībā - jo viņš spēj ar sev pakļauto cilvēku rokām iznīcināt jebkuru Citādo, Gaišo...ja tas nav Mācījies sevi aizstāvēt. Tumsa ir jātīra laukā no bērnības, vismaz no tā mirkļa, kad iemācīja vārdus, kuri melo. Un patiesība patiesi vēl mīt cilvēkā - emocijās , kas ir patiesas, tikai bieži vien izaug no melu prāta, jūtas arī ir patiesas, jo izaug no dvēseles. Pēc tā var atrast sevī ego un to tā izprast ar patiesības gaismu, ka viņam maz neliksies.
Reiz bijis kāds skolnieks, kuram Skolotājs pārlieku ilgi nav spējis iemācīt, ar ko atšķiras Es no ego prāta. Viņš izmēģinājies skaidrot, rādīt piemērus, ilustrēt, bet skolnieks neko nav apjēdzis. Beidzot viņš licis skolniekam uznest kalnā graudu maisu bez apstāšanaš, atpūtas, vienā rāvienā. Skolniekam gan bijis bezgala grūti, tomēr viņš nav uzdrošinājies nepaklausīt un beidzot tomēr nonācis kalna galā ar visu maisu, atkritis zemē un spējis vairs izjust tikai savu Esamību un dzestru vējiņu sejā. Tajā mirklī viņš saprata, savu es, jo pārgurums bija atņēmis visas ego domas un čaulas. Izlasot sāku domāt: mūsu Radītājs ir Vislielielākais Meistars, Skolotājs, viņa skolnieki esam mēs visi. Pašiem grūtgalvainākajiem savas Būtūbas, Viņa Mīlestības meklētājiem viņš acīmredzot beigās iedod vissmagākos "graudu maisus" lai viņi pagurstot zem dzīves nastas , pazaudē ārējās čaulas un nonāk paši savās Sirdīs - pie viņa. Mans piemērs atbilst tam: eswmu uznesusi kalnā milzumu "graudu maisu": pārgurumā nokritusi pus nemaņā, pārsalusi līdz nāvei, bijusi badā vairākas dienas, negulējuši vairākas diennaktis, bijuši nāves klusumā un vientulībā, kad bungādiņas san, stāvējusi Nāves priekšā : gan bises stobra, gan ūdenī, gan zem zirga kājām, gan augstumā, esmu dedzīgi lūgusi nāvi, jo nespējusi izturēt dzīvi nevienu sekundi ilgāk, smagā slimībā, laupītāju uzbrukumā un vēl tml Ja Radītāja griba būtu mana nāve, tas jau sen būtu noticis, viņš katru reizi lika celties , iet , pārvarēt un darīt, es bezgala lepojos ar savu ego spēku atdzimt pēc šīm nāvēm, tomēr nekad man nepietika saprāta un uzticēšanās Viņam noliekot savus graudu maisus , atlaist ikdienas prātu un atgūt savu būtību, kaut tieši to Viņš no manis gaidīja. Biju drīzāk ar mieru mirt, nekā atlaist rokas no sava Ego ikdieniškā, materiālistiskā prāta. Arī tagad vēl to nespēju, pat zinot, kas un kā jādara, ticot, mīlot Radītāju. Tagad arī beidzot sapratu Evolūcija vārdus, ka mans ego esot gandrīz nepārvarami spēcīgs un atrast šajā klintī Es, jābūt tik pat lielam Spēkam, kuru tagad tikai sāku apzināties. Sapratu tagad arī viņa vārdus, ka atlaižot rokas no ikdienas prāta, būs tik milzīga brīvības sajūta, ka kļūs bail, taču nevar ar vienu roku turēties pie sava ego ikdienišķā prāta un reizē tuvoties Es , agri vai vēlu viena no rokām būs jāatlaiž un vai nu jākrīt atpakaļ degradācijā vai jāiet tālāk.
Ja atmet domāšanu, ka mūsu Ego vēlas izjust Laimes sajūtas, tātad viņam tās jāpiegādā visādos veidos, ko prāts spēj saražot, tad paliek Tīrā Laimes izjūta, kas, izrādās, vienmēr mitusi dziļi iekšā, patiesajā Es, tikai aizklāta ar Ego meliem. Šie meli ir tik neiedomājami tuvu Patiesībai, ka ir gandrīz neiespājami atšķirt ceļu uz Tīro Laimi un Ego pasūtīto Laimi. Atšķirība rezultātā: ejot uz savu Es ir iespējams aiziet, ejot uz Ego, tiekam visu mūžu baroti ar Laimes drupačām un nomirstam ar domu, ka tā arī neesam apzināti sastapuši savu patieso Būtību un Laimi, neesam atraduši paši sevi maijas ilūzijā. Patiesais Es jau arī traktējas kā Dievs, tikai aptīts ar daudziem melu slāņiem. Doma, ka tās Dievs ir jāatrod ir evolūcijas programmā, bet lai atrastu ceļu uz Es, ir šie slāņi jātīra viens pēc otra nost, citādi iebuksēs pašapmierinātībā un atkal viena dzīve bez izaugsmes.
Izteikti spilgts piemērs, kā Melu koka vārdi visu apgriež ar kājām gaisā Man patīk tie momenti, kad domājot ar Ego Prātu viss cilvēkam izskatās otrādi, tas vienmēr piedod vēmi un motīvu izrauties no šīs greizo spoguļu karaļvalsts.
Par spoguli nespēj kļūt cilvēks, kurā nav iznīdēts Ego.
Ego dvēsele, kā uzskata viltus mācības.
Ārā tas ir iekšā un iekša ir ārs - aiz ego žoga nav ierasto domāšanas šablonu.
Ego uztvert un atšķirt nav jāmācās tikai vienam vai diviem cilvēkiem pasaulē, to dara tūkstošiem.
Ego nav jākacina ar Ego, tas neiztīrīs pats sevi, bet ar Es un tā ir liktenīga starpība.
Mīlestība nav Ego, viņš nespēj Mīlēt nevienu stiprāk par sevi, tāpēc tā rakstāma ar mazo burtu.
Jā, Ego liek skriet bez jēgas un saprašanas visus mūžus, taču to var mainīt, atgūstot Es.
Tumsa, Haoss un Ego ir viena koka augļi, bet Paradīze nav zudusi un tajā joprojām aug arī Dzīvības koks.
Klusēt liek nevis Ego, bet patiesais Es, Ego ir prāta kņada un negāciju bāze, taču to Rimpoče apraksta labāk
Es nav ego izpausme, jo ego ir parazīts un Dvēsele nevar būt Apziņas parazīta izpausme - tas noved pie tā, kas šobrīd uz Zemes notiek.
Mācības Mērķis ir tikai Būt Sevī nevis šķīst vai tikt pie Dieva. Tā vienkārši jāiet...
Mīlestību nevar pierādīt, ego savējo nēsā, kā ubags izrakstītu tarbu.
Par glaimošanu notur mīlestību tikai ego vistumšākais aspekts, bet Mīlestību nepazīst pat visgaišākais ego aspekts.
Mīlestība ir Skolotājā..un strāvo caur mums visiem, kas iet viņa ceļu
Fiziskais ķermenis nav parazīts, tā šķiet tikai ego.
Parazīts ir viltus izpratne par savu Dabu, kas pieņemta par viltus Būtību.
Taisnība: Esības Būtība ir Viss, arī Sātans - Dieva jeb Esības Dabas pašiznīcināšanās. Arī tā aspekts Ego - viltus Es ir Dieva Mācība, taču atceries, ka Dievs nedod Pārbaudījumus, lai tajos sēdētu uz Mūžiem vai pakluptu uz tiem. Tie tiek doti, lai no tiem izkļūtu ar Pieredzi un Gaismu sevī - kas ir : Es.
Mīlestība ir ikvienā ne jau tādēļ, ka ikvienā ir Ego, bet tādēļ, ka ikvienā ir Es. Tāpēc Ego vārdos nav un nevar būt Mīlestības. Spoguļi?
divi ego kategorijās domājoši cilvēki skatoties viens otra spogulī redz kopā haotiski sajauktas abu divu tumšās ilūziju miglas. Tādēļ viņi apjūk, nesaprot, kas notiek, jo daļā spoguļa atpazīst savu domu tumsu, daļā spoguļa neredz neko savu un tikai atceroties nepareizi izprasto spoguļteoriju, viņi piespiež sev domāt, ka otra tumsa ir arī viņa tumsa.
Ir divi paradoksi: Viss ģeniālais ir Vienkāršs.
Visgrūtāk atrast to, kas vistuvāk deguna priekšai.
Bez spējas Mīlēt, viss radītais būs kļūdains, tāpēc arī iemācoties atrast savu Mīlošos Būtību, mēs iemācāmies radīt līdzīgi Tēvam - pēc Visuma Likumiem, ar Mīlestību un Gaismu. Un otrādi: kad jau esam sapratuši, ka tas ko radām ar ego, neatbilst Patiesībai un Dieva realitātei, tā sākas sevis meklēšanas ceļi.
Mums vairums Zemes filozofiju iemāca pieņemt sevi un piedot sev tādiem kādi esam un neiemāca, ka tomēr jācenšas arī attīstīties aizvien pilnīgākiem. Rezultātā notiek Zemu Vērtību mūžīga iedzīvināšana sabiedrībā, liekot celt Fiziskās varenības, materiālās varenības, sausas intelektuālās varenības hierarhijas, bet Gara hierarhija, kas aicina garīgi attīstīties, paliek pabērnos, jo apkārt valda pašapmierinātība ar savu negāciju un ciešanu pilno darbību.
Pieņemt sevi ir Mīlēt sevi un apzināties, ka visi esam Viens, krāt zināšanas un apzināties, ka tajās jādalās, iedzīvināt to darbībā un apzināties, ka mūs vada Labestība un Sadarbība. Pasaulē ir miljoniem filozofiju, un ne visas tās tika dievu atsūtītas, lai palīdzētu cilvēkiem Garā evolucionēt. Vairums no tām radīja cilvēki paši, ar visām savām tieksmēm pēc slavas, varas, mantas utt tāpēc ir daudz viltus filozofiju un viltus Praviešu. Tikai Patiesais Es tās atšķirs, ne Ego, kurš domā tajās pat kategorijās, kā viltus Gaismas izplatītāji.
Domāju, ka viņus vnk biedē tas, kas viņos jau ir: iekšējais haoss, sadalījums. Tikai, kā tas ilūzijā ir: viņiem šķiet, ka šajā negāciju haosā viņi ir Vienots veselums, bet Dvēsele kaut kur, nezin , kur, parādās, kā saulīte šad tad no mākoņiem un tas viņiem šķiet pilnīgi normāla dzīve. Tātad, no šī viedokļa: priekš kam tad viņiem būt vienotiem ar Savu Dvēseli, ko spēj tikai patiesais Es, ja viņi iluzori jau ir vienots Ego - pats ar sevi , ar melu vārdiem jeb to melu nozīmi, pareizāk arī ar savām ikdienas ķibelēm, energovampīrisku utt ir apmierināts. Nav motīva neko sevī mainīt un tas, ka mainās citi, viņos izsauc