AK TU, MANS PINOKIO!... Atņēmu! Paņēmu pašu vareno! Balles laikā piegāju un pieprasīju sev šīs bandas vadoni. Dejas laikā izšķīru. Viņa gara, kā jau parasti, es stipri maza auguma un kavalieris vēl mazāks. Dāma palika stāvam pārsteigta un apmulsusi. Viņš arī šokā, laikam no manas bezkaunības, bet piespiedās pie manis, apķērās apkārt... un nonāca paradīzē. Tā mēs lidinājāmies pa gaiši rozīgo, zili, zaļiem atspulgiem bagāto deju zāli, līdz beidzot man nācās viņu atraut no sevis. Maigi atāķēju mazās rociņas. Uz augšu palūkojās milzīgas, iesarkušas un laimīgas acis. Teicu; -Ak tu, mans Pinokio! Kā ir ar maza auguma sievieti dejot... labāk jūties? Un atkal tas lielo acu pateicīgais, bezierunu skatiens. Tai pašā laikā viņš jutās vainīgs. Bija jāsaņem sods. Bija jāstāv kaktā un jāsit ritmā galda piederumi. Viņš pagriezās un devās pāri visai zālei uz tumšo bufetes stūri. Notupās, un izvilka no aizskapja lielu karoti, lielu dakšu un vēl kādu dzelzīti. Man palika žēl.Teicu, ka šoreiz tos nevajadzēs, pietiks tikai ar vainas apziņu. Viņa draudzene skatījās uz mani ar dusmām, bijību, neizpratni. Viņas acīs bija viss. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, arī pateicība. Viņa nezināja, ko darīt smaidīt vai raudāt. Apkārt sastājušies balles apmeklētāji veidoja tumšu, blīvu masu un bija iestājies pilnīgs klusums... Pagrozījos, kā pēc labi padarīta darba, sajutos brīva un gatava nākošajam solim. Bez jel kādas atbildības sajūtas par notikušo. No šīs situācijas mani paglāba nojausma, ka esmu... pamodusies. |
