Uz tuvējām brīvdienām raugoties...

Agri no rīta mani pamodināt var tikai divas vajadzības - rīta reiss (no kā es parasti cenšos izvairīties) un vaļasprieka diktēta vajadzība būt punktā B teiksim 8 vai 9 no rīta. Tā kā nokļūšana punktā B no punkta A prasa laiku vismaz stundu, ja ne divas vai pat vairāk, tad celšanās parasti iekrīt kaut kur starp 5 un 6 rītā. Tā nu sestdienas rītā atkal (jau kuro un ne pēdējo reizi) grasos stenēdama velties laukā no gultas, lai, sataustot ledusskapi, maizītes, termosu un bikses (dažreiz tomēr arī svārkus), un pašu svarīgāko - reģiona kartes, aizceļotu līdz pacietīgākajam pasākuma dalībniekam - mašīnai. Gods un slava, mans auto ir pārcietis nevienu vien baisu grants ceļu, joprojām ripo palēkdamies. Šķiet, viņam arī patīk.

Nonākot startā, ir iespēja paēst, bet uz nervu pamata jebkāda kāre pēc ēdiena parasti ir atsista uz stundām astoņām (proti, finišam). Kaut kur pēc 9 man minūti pirms starta iedod karti, ātri jāpieņem lēmums - pa labi vai kreisi, un 8 stundu orientēšanās brauciens ir sācies. Tā laikā slāpes nejūt, badu nejūt un vispār neko vairāk par azartu un to, ka stundas skrien tik ātri, nejūt. Dažreiz jūt vajadzību pēc krūmiem, bet to dažreiz spējam īstenot tikai pēc nobrauktiem daudziem kilometriem. Šis vaļasprieks man ir iemācījis daudz ko - galvenais, ne tikai skaitīties, bet arī redzēt, kas atrodas apkārt. Es pamanu autobusa pieturu un upju nosaukumus, baznīcas, ielas, sīkus māju dekorus, akmeņus laukmalā, trīs stārķus, no kuriem divi ligzdā un viens gaisā, un veselu lērumu citu sīkumu, kam kādreiz nepievērsu uzmanību. Un pasākums nebeidzas pēc 8 stundu braukšanas - vēl nākamās dienas galvā zīmēju un pārzīmēju nobraukto maršrutu, vai tas bija optimālākais, labākais, kā arī mokos ziņkārē par to, kas nav atrasts, un beigu galā bieži vien nonāku līdz tam, ka neatrastais tiek atrasts kādā citā sestdienā, mierīgā garā apceļojot sacensību reģionu vēlreiz.