Reāls stāsts par

Kapteiņleitnants Wayne Afganistānā

Uzrunāja kāds vīrietis, kurš sevi sauca par Wayne Miller un teicās esam zaudējis sievu pirms pieciem gadiem dzemdībās un tagad meklējot sev sievu un piecpadsmitgadīgam dēlam mammu. Pats viņš esot NATO armijas kapteiņleitnants Afganistānā.... līdz šai vietai, iespējams, viss bija taisnība, bet tālāk... Wayne esot ar terorista lodi ievainots kreisajā kājā un atrodas hospitālī, par to vēl neko neteiktu, ja vien nebūtu pieminējis, ka dodas apgaitā kopā ar pārējiem karavīriem. Kāda apgaita, ja esi ievainots un lazaretē? Protams, atbildi nesaņēmu, bet sekoja it kā slepena atzīšanās, ka ir atrasti 1,6 miljoni $, viņš tos nosūtīs man, bet man jāmaksā par saņemšanu 450 EUR. Man tas izlikās vairāk nekā aizdomīgi - ja sūti, tad, protams, pats arī maksā! Ļāvos pierunāties uzrakstīt uz it kā diplomātisko sūtījumu dienestu un saņēmu vēstuli, ka man jāsūta nauda ar «Western Union», un minēta persona, pilsēta, valsts nosaukums, testa jautājums un atbilde. Nekādu kantora rekvizītu. Atteicos veikt jebkādus maksājumus, jo minētais adresāts bija Āfrikā - Ganā. Protams, tad es biju sliktā, ka neesmu maksājusi naudu un viņš esot «pazaudējis» savu sūtījumu, kurā atradušās vērtības - it kā mūsu nākotnes nodrošināšanai. Sapratis, ka no manis neko nedabūs, minētā persona pazuda. Smadzenes skaloja mēnesi par it kā skaistas nākotnes vīziju cerībā, ka zivtiņa uzķērusies. Aplauzu viņa makšķeres 2 nedēļās.

Ģenerālis Viljams

Amerikas armijas ģenerālis Viljams, kuram esot dēls, kurš mācās Āfrikā un kura skolotājam nepieciešams samaksāt par dēla mācībām, tiesa gan, šis bija visgodīgākais - iztika bez jebkādiem pārmetumiem un pazuda nezināmās tālēs jau trešajā komunikācijas dienā.

Militārās flotes kapteinis

Kanādas militārās flotes kapteinis. Viņam esot divi jauki bērni, bet bērnu māte ar bērniem nedzīvo, jo bijusi izlaidīga sieviete. Dzīvē gadās visādi, un tādēļ neuzskatīju to par kaut ko neiespējamu. Viss bija tik skaisti - mīlīgas sarunas, laulību solījums, nu forši, tikai dīvaini man likās, ka viņš nevēlas kaut uz sekundi parādīties kamerā... Pieņemot, ka viņš patiesi ir militārists, neuzstāju, jo armijai ir taču savi likumi un noteikumi. Tomēr kādā jaukā dienā šis simpātiskais vīrietis paziņoja, ka Lielbritānijas apsardzes firmā viņam glabājas bagātības (firma esot nekavējoties likusi bagātības izņemt), kuras noderēs mūsu kopdzīves nākotnei. Smieklīgi, bet no manis «kompānijai» vajadzēja 2000 EUR. Šajā gadījumā man gan iedeva firmas nosaukumu, cilvēka vārdu, uzvārdu, firmas adresi Lielbritānijā, Londonā, tālruni un e-pastu. Naudas nosūtīšanas veids «Western Union». Uzrakstīju e-pasta vēstuli, kā kapteinis bija licis, un saņēmu instrukcijas - kur, kā un kam nauda jānosūta, un manas personiskās informācijas un pases kopijas pieprasījumu. Protams, neko no tā visa viņi nedabūja, jo uzdevu papildus precizējošus jautājumus, uz kuriem atbildi nesaņēmu, un no cita e-pasta ar citu vārdu, uzvārdu uzrakstīju identisku vēstuli. Saņēmu identiskas instrukcijas! Dīvaini izlikās, kā tā, kompānija nemaz neprasa nekādus pierādījumus, ka patiešām esmu tā, par ko uzdodos. Nepaslinkoju un uzrakstīju Apvienotās Karalistes vēstniecībai, kura man atbildēja, ka tāda apsardzes uzņēmuma oficiālajā reģistrā nav, nodomāju - dubults neplīst un uzrakstīju mūsu pašu policijas Starptautiskajai nodaļai, kuras priekšnieks apstiprināja jau iepriekš no vēstniecības saņemto atbildi, un turklāt saņēmu arī papildu informāciju par to, kas īsti atrodas it kā apsardzes firmas adresē. Ņemot vērā, ka šis vīrietis man patiesi patika un bija interesanti ar viņu komunicēt, vairākas reizes aicināju viņu izstāstīt patiesību, bet viņš ietiepīgi palika pie sava. Pagāja apmēram divas nedēļas, un viņš uzrakstīja, ka saistībā ar viņa vērtībām viņam palīdzēs viņa draugs; protams, brīnījos, vai tad draugs uzreiz nevarēja palīdzēt, jo summa tomēr pieklājīga. Bilances labad pūderēja smadzenes un apvārdoja 2,5 mēnešus bez taustāmiem rezultātiem.

ASV pilsonis

Nav laika noskumt - atkal uzrunā ASV pilsonis, nu jau ar citu vārdu, kurš stāsta, ka ANO ietvaros strādā Afganistānā, un sirdi plosošs stāsts par to, ka viņa sieva gājusi bojā autokatastrofā un viņa dēls (13 gadi) mācās Londonā un vēloties kļūt par militāro pilotu. Samērā ticami tikai līdz šai vietai! Uz lūgumu atsūtīt man viņa bildi saņemu aizbildinājumus, ka internets ir pilns ar krāpniekiem un viņš baidās ka viņa bilde nonāks krāpnieku rokās un tiks ļaunprātīgi izmantota. Uz jautājumu vai pats nav krāpnieks, protams, atbild noliedzoši. Liku apsolīt, ka nekādu naudu no manis neprasīs, protams, ka ar vieglumu piekrita, lai man nerastos aizdomas, un atsūtīja arī it kā savu bildi. Liels bija mans pārsteigums, ka atsūtītā bilde bija mats matā tāda pati kā pirmajam amerikānim. Kad teicu, ka šo bildi jau esmu redzējusi vai viņš mēģina mani atkal apvārdot, sekoja neliels klusums, tad it kā nošausmināšanās un tad atbilde, ka viņš meklējot papildu informāciju par cilvēku, kura foto atsūtījis, jo tas esot nelietis un krāpnieks! Vai man neesot vēl kāda tā cilvēka bilde? Atbildēju, ka ir gan, bet viņam tās nesūtīšu. Pēc ilgām pārrunām man tiek atsūtīta nu jau cita it kā viņa bilde, kurā izskatās samērā simpātisks vīrietis, man paveicas un izdodas viņu pielauzt parādīties dažas sekundes WEB kamerā - redzu, ka neliela līdzība ir, bet bilde bijusi pietiekami sena, jo tagad izplūdis un ar pamatīgu hamburgeru vēderu. Atkal tukšie vārdi par skaistām attiecībām un laimīgu kopdzīvi. Cerēja laikam noķert zivtiņu, izlikos, ka visam noticu un esmu iemīlējusies līdz ausīm.

Tad pēkšņi man uzraksta it kā viņa dēls un trīs dienas ir pilnīgi parastas sarunas, bet tad kādā jaukā dienā man raksta, ka ar Lielbritānijas skolas atbalstu kaut kāda tur kompānija organizē braucienu uz Āfriku izglītojošos nolūkos, bet tēvs viņu nelaižot, kaut gan ar tēva doto naudu iztikai par braucienu esot samaksājis un jābrauc jau rīt, bet tēva atļaujas nav, un seko lūgums parunāt ar tēvu. Man jau kļūst interesanti: lūdzu parādīt papīru no braucienu organizējošās firmas WEB kamerā, bet man to neparāda. Uz jautājumu, kāda velna pēc jābrauc pētīt Āfrikas dabu, ja vēlies kļūt par lidmašīnas pilotu, atbildes nav. Ar viņa «tēvu» man nemaz nebija jānopūlas, lai «dēls» saņemtu atļauju braukt uz Āfriku uz divām nedēļām. Jau pēc trim dienām sakās fantastisks teātris no «tēva» un «dēla» puses.

Vispirms «tēvs» satraucas, ka no «dēla» divas dienas nav nekādu ziņu, un tad abi raksta, ka ir lielas problēmas un dēlam Āfrikā ir nobloķēta bankas karte, un viņam esot vajadzīgi 220 $ , lai banka karti varētu aktivizēt, bet lai nesatraucos, tiklīdz «dēla» karte tikšot aktivizēta, tā man tikšot atsūtīti 1000 $ (nu muļķības), - tagad nevarot man neko atsūtīt, jo karte bloķēta un naudu nevar noņemt. Atkal ir «Western Union», un atkal ir tikai kaut kāds vārds, uzvārds (ne «tēva», ne «dēla»), pilsētas nosaukums, valsts nosaukums un testa jautājums ar atbildi un apgalvojumu, ka nauda jāsūta bankas ierēdnim; izspiežu ar milzīgām grūtībām bankas nosaukumu un turpinu dzirdēt sirdi plosošu stāstu, ka «dēls» atrodas Āfrikā uz ielas bez iztikas līdzekļiem (he, diez vai Āfrikā ielas vidū ir internets, lai turpinātu mani iežēlināt)... Protams, kā jau normāls cilvēks iesaku doties pie varas iestādēm lūgt palīdzību, kaut vai pie tā amerikāņa, kam bija it kā jāpavada jaunieši Āfrikā, uz ko saņēmu pārmetumus, ka vēlos «dēla» nāvi. Manuprāt, tas ir normāli, ja problēmu gadījumā vērsies pārstāvniecībā, vēstniecībā vai konkrētās valsts varas iestādēs.

Pārbaudīju, un izrādījās ka minētajā pilsētā un kur nu vēl valstī tāda banka neatrodas.

Nolemju izmantot viņu pašu līdzekļus un saku, ka 220 $ man nav, bet uz norādīto adresi 145 $ nosūtīšu. Protams, neko nesūtīju, bet teicu, ka jā, esmu savu solījumu izpildījusi, lai tik iet un prasa, un «dēls» pats vainīgs, ka kā adresātu norādījis citu personu, par kuras godprātību man nav ne mazāko pierādījumu. Protams, viņi neko nesaņem un nesaņems, bet prasīja MTC kodu, kas «Western Union» esot, nepaslinkoju un interneta laukos atradu un nosūtīju kodu, uz ko viņi man atbildēja, ka kods nekorekts, nu protams, korekts tas nevar būt!

Viņi skype kategoriski uzstāja,lai ieskenēju un nosūtu uz viņu e-pastiem «Western Union» kvīti, - vai tad es gribot, lai «dēls» Āfrikā nomirst un netiek mājās, jo esot slims, laikam jau gribēja pārliecināties, ka tiešām naudu saņems un varēs laimīgi pazust. Trakoti jokaini, ka, mazā Āfrikas valstiņā sēžot uz ielas, var iekļūt internetā un uzkavēties daudzas stundas. Sadomāju skumju stāstu no savas puses, ka naktī man kļuva slikti un ar ātro palīdzību esmu nogādāta slimnīcā un, kad mani izrakstīs, nezinu, un kvīts man nav līdz.

Protams, no viņu puses tas tika apšaubīts: es esot ļauna un cietsirdīga egoiste; viss, attiecības tiek pārtrauktas, uz ko atbildēju, ka papūlēšos un atgriezīšu naudu sev atpakaļ, uz ko sekoja atvainošanās atvainošanās galā par sarunāto, bet paliku nelokāma. Atgādināju, ka jau pašā sākumā tiku teikusi, ka bija man darīšana ar krāpniekiem un neticu un nevienam nekādu naudu nemaksāšu...Pieturoties pie summēšanas – 2 nedēļas centās apvārdot un 1 nedēļu piemuļķot.

Kopsavilkums:

1. Visi sazin kādā veidā bija atraduši mani skype;

2. Iztaujāja par darba samaksas lielumu;

3. Skaisti solīja zvaigznes no debesīm;

4. Stāstīja sirdi plosošus un skaistus stāstus, mēģinot noķert zelta zivtiņu;

5. Neļāvu izkrāpt apmēram 2700 EUR;

6. Par visiem šiem brašuļiem ir informēti attiecīgo valstu attiecīgie dienesti (nosūtīju arī viņu bildes).

Secinājums: Simtreiz pārbaudiet, ja kāds jums liek naudu kaut kur nosūtīt par kaut ko, Latvijā ir burvīga Valsts policijas Starptautiskā nodaļa, kura sniedz atbildes uz jautājumiem savas kompetences ietvaros; un neļaujiet kaut kādiem krāpniekiem izkrāpt jūsu sūri grūti nopelnīto naudiņu!

Arī šeit viens tāds atrodas.......